man te apkārt teju visi kaimiņi pīpo, vasarā reizēm nāk arī pa logu iekšā, nākas vērt ciet.
vispirms es baigi cepos, kad kaimiņš apakšā atvēra logu uzsmēķēt, pat sāku mazgāt savu logu lai izjauktu viņam visu prieku. gribēju taisīt uzlīmes ar cūkas purnu kas sūc cigareti, lai līmētu kāpņu telpā. īsi sakot, kaisīju sēklu uz akmeņiem.
tad es kautkā to atlaidu, sāku sveicināties ar kaimiņiem, tiem kuri kāpa lejā ar cigu zobos teicu paldies ka nebrauc smēķēdami liftā, bet tiem kuri brauca liftā - paldies, ka nepiesmirdina kāpņu telpu. jā, kļuva vieglāk. mentam, kurš parasti aizkūpina otrajā stāvā pateicos, kad viņš vienu rīta aizkūpināja tikai pie pašas izejas, teicu - šodie ir forši kāpt augšā. pamazām situācija uzlabojās, droši vien viņi joprojām smēķē bet tas mani kautkā vairs neskar, retu reizi jūtu smakas paliekām, bet tāds lielums nav sastapts.
pieturās nevienu neaudzinu, ja akurāt pūš virsū, palūdzu, varbūt jūs varat pakāpt soli malā, reku, jūs dabūjat vajadzīgo tai pat laikā dūmi ies prom vai garām, tīrais win-win. esmu jau pieminējis, ka cilveki reizēm pat paši paiet tālāk, tikai nemāk sasaistīt vēja virzienu ar apkārtni. es varbūt arī kādam krītu uz nerviem, nu ko tagad darīt, pasaule ir gana plaša lai mēs kā kuģi jūrā paietu viens otram garām. pasauli nepārtaisīsi, reku, Ugo gribēja un ar ko tas beidzas? aha. sev dārgāk sanāk visa tā karojošā attieksme. Tā kā turpiniet sildīt uz akcīzes markām būvēto oikonomiku, bet es piekopšu savus netikumus.