pieļauju, ka kļūda, ir tur, ka cilvēki jauc kategorijas, resp. uzkonstruē laulību kā biznesa modeli, bet pēkšņi sāk gaidīt lielo mīlu vai kaut ko tamlīdzīgu un tad sāk žēloties, ka "kaut kas nav".
nu tipa, tas ir kā aiziet uz restorānu, tur viesmīlis lidinās apkārt, viss tāds smaidīgs un uzmanīgs, to piedāvā, šito, nokritušu dakšiņu apmaina, beigās vēl dzērienu tāpat vien uzsauc, palīdz uzvilkt mēteli, pavada pa durvīm ārā un saka: nāciet vēl. un tad pēc nedēļas nākt vēl un apvainoties par to, ka viesmīlis nav atpazinis un vispār citu galdiņu aplido.

nu vai arī izfantazē, kā viņiem viss būs, ar otru cilvēku vispār nerēķinās un tad brīnās, ka viņam var būt arī citi uzskati.
tas mans hipotētiskais modelis tomēr paredz pietiekami daudz abpusējas cieņas un skaidrību par to, kāpēc "biznesu" bīdīt tieši ar šo cilvēku, nevis citu, turklāt, neaizmirstot arī par to, ko viens otram var dot, ne tikai no viņa ņemt. bet nu tas jau tā vairāk no ideālās pasaules, dzīvē tak nekādi modeļi nedarbojas :)