Šaubos, vai privātīpašuma apjoma limitēšana ko kardināli mainītu. Lai gan, tīri teorētiski izklausās, ka situāciju uzlabotu - kā nekā naudas apjoms (ja vien vienkārši nedrukā papīrīšus) nepieaug straujāk par cilvēku skaitu, tb jo kādam vairāk miljonu, tad kāds cits tos zaudējis.

Man reiz iešāvās prātā, ka varbūt auglīgāk būtu, lai mazinātu mākslīgi kāpinātu sociālo nevienlīdzību un no tās izrietošo sabiedrības šķelšanos naidīgās grupās, būtu regulēt peļņas un darba apmaskas iespējas? Nu tipa, peļņa nedrīkst pārsniegt 20% - tb raus kaut miljardus, taču reāli ar prasmēm un jaudām, nevis ar 1000% uzcenojumu, izmantojot karteļa, monopola vai valsts nopirkšanas iespējas.
Savukārt darba apmaksa darba ņēmējam arī varētu tikt aprēķināta kā % no tā saražotās vērtības, tipa, ja tu savam darba devējam ienes mēnesī 10 000 naudiņas, tad 20% ir tavu prasmju un darba apmaksa, bet 80% paliek darba devējam, kurš gādā par klientūru, ražošanas līdzekļiem, mārketingu utt. Aber ja atalgojums ir labi ja 2-5% (nerunājot nemaz par klasisko postmioderno verdzbu, kur par dolāru nedēļā šuj tūkstošiem botu pāru) no pienesuma, tad to varētu uzskatīt par netaisnīgi samaksu. Kaut kā tā.
Diemžēl nekā no ekonomikas nesaprotu, tāpēc pieļauju, ka jebkurš 1. kursa exceļa students mani lepni par āmurgalvu var nosaukt un nevarēšu pretī neko pīkstēt.