fudbols
tomēr kaut kāds nenormāls cirks ir ar džonu teriju, luisu suaresu un citiem, kurus bano par rasistiskiem pretinieku apvainojumiem. bano no spēlēm, džonu teriju - no anglijas futbola izlases kapteiņa amata un visdrīzāk, ka no izlases vispār (kas no vienas puses ir labi, jo man zajebal jau duets rio-terijs, bet tas ir cits stāsts).

es attiecos ļoti slikti pret rasismu, un nekad neesmu aizskāris cilvēku dēļ viņa ādas krāsas, kā arī cenšos to nedarīt dēļ cilvēku politiskajiem vai reliģiozajiem uzskatiem (kas ir grūtāk, nu bet es cenšos savaldīt savu mēli vaigā). es esmu diezgan pārliecināts kreisais. radikālie labējie man atgādina kaut kādus uz instinktiem nojūgušos dzīvniekus, kas meklē barā tādu barvedi, kas būtu kaut nedaudz vairāk uz instinktiem nojūdzies dzīvnieks. mērkaķu izkliedzieni un banānu "akcijas" futbola stadiona tribīnēs lauj netraucēti vērot floru un faunu brīvdabā. pretīgi, protams, piekrītu.

futbola federāciju, fifa un uefa cīņa pret rasismu - tā nav abstrakta cīņa pret aizspriedumiem vai ko tādu, lai kā arī mums tā labpatiktos domāt. protams, futbols un politika ir ļoti saistītas lietas, par ko var pārliecināties izlasot faktiski jebkuras futbola līgas vēsturi kādā resnā tematiskā grāmatā, vai arī iepazīstoties ar brīnišķīgā futbola žurnāla "blizzard" skatījumu uz futbolu (un vēlreiz reveranss dunduks par šī žurnāla popularizāciju nabadzīgajos imantas trīs distriktos). šo lielo organizāciju cīņa pret rasismu - tā ir cīna par futbola popularizāciju, aiz futenes stāv triljardi dinonaudas, kas visā pasaulē konkurē ar golfa, hokeja, amerikāņu futbola triljardiem dinonaudu, un uz to fona eiropas futbols atbaida ar divām lietām (ar violenci, šķiet, ir pabeikts):

a) iespēju sēdēt vienā sektorā ar skinhedu grupējumu, kas mauros savus dievišķos saukļus vectētiņa un 1488 vārdā;
b) spāņu pussargu, kas piecas minūtes vārtīsies pa grīdu, simulējot epilepsijas lēkmi, bērnu trieku un klīnisko nāvi, lai kaut kā nograuztu atlikušās piecas minūtes līdz beigu signālam;

nu kā uz šo pasākumu lai aizved bērnus un ģimeni, lai piepildītu astoņsimt miljonu cilvēku ietilpīgo stadionu? nekā. un visdrīzāk, ka jaunie kazuāļi dosies tur, kur ir normāla godīga cīņa, bet fani savus ultrakūlos saukļus pataupīs vakariņu galdam pie svecēm. tīra cīņa par tirgu.

kas attiecas uz idiotisko spēlētāju vajāšanu par to, ka afrikānis bamba pēc spēles raksta klaču federācijai par to, ka argentīnietis hujēgo djēgo viņu nosaucis par melno mēkaķa dirsu - mani tas atbaida vēl vairāk nekā divi minētie punkti kopā ņemti. paskatīsimies patiesībai acīs - dažos sporta veidos spēlētāji laukumā viens otru VIENMĒR cenšas aizskārt. futenē, hoķī, arī amerikāņu futbolā pateiks daudz ko incantu. pat šahisti izies uz podjobkām. a boksā to padarīs par šova sastāvdaļu. taču nav nozīmes tam, kā mēs to nosauksim: " tā ir daļa no spēles", " tā ir futbola tumšā puse (it kā tur citu tumšo pušu netrūktu aiz tieneša muguras, bet", tas turpināsies un turpināsies., var mainīt laukuma izmērus un videokameru skaitu aiz vārtiem, cilvēkus tu neizmainīsi.

daudz pretīgāk ir tas, ka:
lūk,es esmu dzimis un audzis valstī, kurā hokejs vienmēr ir bijis sporta veids numur viens. un kur pie katras huiņas, tienesis ne tā nosvilpa, pretinieks ne to pateica, laukums, bļaģ, slidens, vārti par mazu un nūja ir no koka, nevis titāna - spēlētājs pieceļas, nospļaujas un iet močīt tālāk. tas ir raksturs, griba, vēlme uzvarēt šeit un tagad. bet kad spēlētājs skraida rakstīt kļauzas tā vietā, lai vairāk trenētos un spēlētu labāk, kad komandu treneri raksta kļauzas par mudakiem tiesnešiem tā vietā, lai organizētu savas komandas spēli labāk...tas ir govno.
paldies.