man patika/nepatika i tā, i tā, i tā. kāds nu kro reizi garīgais. tas viss.

nē nu vispār jau man riebj mati kā tādi, tie mūžam traucē. atceros, kad pavisam pavisam īsi bija, tad bija tā - ja jūtu matus - značit par garu atauguši un fiksi akal jāgriež (zēngalviņas laikos).

tad tas vidējais/viduvējais posms ķipa līdz zodam +/- - nu traucēja jau šausmīgi. ui kā vakaros gulētejot knosījos, kad mati pie kakla skārās, za to smuki bija, man patika spogulī skatīties (ar īsajiem arī patika, bet vozņa baigā, jā jā), turklāt laikam arī auskariem (garajiem trīsuļojošajiem etc) jēga zuda, laikam tā arī pazuda.
tad kaut kā pamazām palaidos unm ati atlaidās, un, kad to piefiksēju, sākās čalendžs - kurš kuru - es vai mati. pagaidām turos (kto vdome hozjaen!?), turklāt ir iestājies lepnums par matu garumu, kāds man, iespējams, pēdējoreiz bija aptuveni 10 gadu vecumā, žēl arī nogriezt būtu, un frizūras arī visādas var taisīt (ja tik es taisītu...)

bet nu traucē aizvien, un es tāpat zinu - mati - tas nav man, es tikai pagaidām turos.