diskusijas pūls šajā ziņā jau ir par to, kā definēt šos finansiālos kaitējumus
tāpēc sākas tamburīna dejas pie ugunskura par foregone income un expected profit, kas saistībā ar jaunajiem satura nesējformātiem (kas ļoti atškiras no tiem laikiem, kad vispār radās copyrighta likumi) no šamanisma lēnām pārvēršas reketā

kā var pateikt, kam un kāda apmēra zaudējumus tu nodari, noskatoties no neta iekačātu filmu? tas ir kartona dvd par trīs latiem? džūelbokss par 12 dolāriem? ekskluzīvā režisora versija ar neikļautiem fragmentiem, intervijām un ketijas beitsas apenēm par 25? videonomā nesamaksātais lats? kinobiļetes cena? kādam seansam - rīta, vakara, pirmizrādes? balkonā vai parterā? a, davai, izdarīsim tā, ka tas bija ar kristāliem inkrustētais platīna dvd blue ray par 50 000 USD, un vēl ieliksim tevi cietumā, jo tu apspeķoji vāciņu ar savām netīrajām ķepām un beigās vēl pateici, ka filma ir sūdīga.

neviens vairs neatceras, kā visi gaudoja par mūzikas industrijas nāvi drausmīgās konvulsijās, kamēr normāli nesāka strādāt itunes; izrādījās, ka viss, kas ir vajadzīgs - kvalitāte, saprātīga cena un iespēja ikvienam norēķināties sekundes laikā, un viss rullē. tāpēc jādara jau ir tieši tas, nevis jāizvērš mistiska cīņa ar nesaprotamiem formātiem, proksī serveriem seišelu salās, jāzīmē kosmosā no pirksta izzīsti cipari un jāiekasē nodokļi no gludekļiem un veļas mašīnām.