Laika un attāluma bezgalība apzīmē Dieva neiespējamību. Ja pietiekoši ilgi domā par šo neiespējamību, insanity garantēts. Respektīvi, mēs dzīvojam tādās kategorijās, kurās nedzīvo kosmoss - saproti, tur viss ir kaut kā tālu projām un nekad nebeidzas un nekāds Dievs tur nav vajadzīgs, bet mums te viss ir samērīts un beidzas. Mēs paši to arī esam visu izdomājuši. Dievu ieskaitot, jo bez tā būtu grūtāk, es tev piekrītu. Par to, ka tas ir visur - tas nav tik svarīgi, lai tas atrastos visur, lai būtu tā kā Smillas jaunkundzei "viņš ir visur, arī pudelē". Ja viņš ir cilvēkā, tad viņš nokļūst arī akmenī vai zālītē, kad tu uz to paskaties vai padomā. Tas ir svarīgi. Un par pedagoģiju...redzi, 13 gados cilvēks var iebāzt kaķītim pakaļā puļķi, 23 gados tādu pašu kaķīti paglaudīt un nemaz nav īsti skaidrs un saprotams, kādēļ tad viņš rīkojās tā un kādēļ tagad šitā, kāda ir tā pedagoģija paveikta, tikai nesaki, ka pa šiem 10 gadiem viņš ir pamanījis, ka neviens cits līdzcilvēks nemoca kaķus un izdarījis secinājumus - šādas lietas, imho, nenotiek socializācijas procesā. Vienkārši paliek žēl ar laiku tas kaķis - un kāpēc paliek žēl, viņam taču nekas nodarīts, viņam klājas visnotaļ labi, nu, tu saproti, kas cilvēkā sāk ierunāties.
vai arī skudrai, kas pa visu savu dzīvi ir:
a)atnesusi 48 skaidas uz pūzni
b)pārējo laiku tajā puznī ir nočučējusi
pie tam vēl, iespējams, ka ar apziņu par sava dzīves laika ilgumu, viņai nekāds Dievs nav vajadzīgs. Tas neko nemaina.