Es tev varu atbildēt - tā laika un attāluma bezgalība iznīcina jebkuras domas par Dievu, respektīvi, ja tu sāc domāt tā, ka pastāv Skudras un pastāv Skudru Pavēlnieks. Tas ir krahs, tas ir pizģec jebkura cilvēka dzīvē. Un ikviens cilvēks domā - ja reiz es esmu skudra, ja pastāv jau tā pašnolemtība, tad kāda vilka pēc man ir vajadzīgs tam visam vēl kaut kāds fakinais pavēlnieks? Lai regulētu tur dzimšanas-miršanas laikus? Lai staigātu pa pasauli ar kalendāru?

Ir moments, kad cilvēks saprot, ka viņam nekā no tā visa nav, viņā pašā nekā no tā nav - viņā nav tās apziņas, tā, ka viņš ir skudra, saproti, viņā ir ļoti daudz kā cita, bet TIEŠI ŠĪ viņā nav. Tas ir jāaiziet un jānopelna. Aptver, vēl jānopelna izpratne par to, ka tu esi skudriņa.