pilnīgi piekrītu. tikai ar piebildi, ka (pricipā jau) visas reliģijas ir vērstas uz saplūšanu ar dievišķo mīlestību jeb gaismu. un pagātne māca, ka tam IR vajadzīga metode. šo metodi var uzskatīt par ideju per se, kurai nav svarīgs veids, kā pie tādas nonāca, bet pati metode ir modus operandi, ar kādu pie mīlestības tikt. uzdrošinos teikt, ka viss pārējais, ja vien tas nav apskaidrība kā modus vivendi, ir mīlestības ilūzija. piedod man manu pragmatismu.