planētu parāde
režisors abdrašitovs krievu kino - tas ir tas pats, kas rakstnieks platonovs krievu literatūrā
aiz jebkādas mīlestības un cieņas robežām - tas viss tomēr ir vairāk vai mazāk pārejošs, no tarkovska vai zaharova līdz učiteļam
lūk, kuros ir visādas fāzes, kaut kādi staigājoši elementi, tas pats, kas ar daneliju

abdrašitovs ir vnk bezkompromisa ledus gigants pilns ar dzīvsudrabu
pat viss šis perestroikas laikā uzņemtais "plumbums" (a es to uzskatu par labāko filmu krievu kinematogrāfā), par to kā deformēta psihe sāk deformēt pasauli, kaut kādi izliekumi
teatrālā piecas sekundes, skats no augšas uz balli - par kuriem tu esi gatavs nosist jebkuru citu padomju režisoru, viņam izskatās kā aina no, nezinu, viktora igo
pie tam taciņa līdz šim igo vēl bija tāda, ka filma startē bezmaz ar pseidocitātu no " tikšanās vietu mainīt nedrīkst", turpinās ar pseidobulivudu, a vēl tālāk ir pseidomārvela pseidokomikss no tās sērijas, kuru lasa jau tikai adepti, kuriem no heroīna sen beigušās smadzenes
nu, vai arī " transmetropolitain" pēc sajūtas ir apmēram tāds

klasiskais perestroikas skats bārā - tas jau ir pazolīni kautkāds
morālie aspekti - var saukt kādus vien gribi lielos itāļu režisorus (es sauktu fellīni, bet ja kāds teiks, ka antonioni, arī nekļūdīises), nav brīnums, ka tieši venēcijā filmai iedeva lāci
visos šajos danelijas nedaudz kautrīgajos iekritienos citā realitātē, abdrašitovs brauc ar kosmoskuģi enterpraiz, nesas zvaigžņu kari dārta veidera pusē, nesas pavisam drūms insepšena variants

šādu kolosu nav iespējams mīlēt, tas ir lielāks par tevi un lielāks par debesīm
laikam tieši par plumbumu var pateikt es dzīvoju, bet man tas nav nepieciešams