Garastāvoklis:

quixotic

Nedēļas frāze (mana): tu par to esi pārliecināts?

Pret to, kas notiek "Dienas Izklaidē" un "Sestdienā", jau labu laiku attieksme ir sekojoša - tas vienkārši nav interesanti, nu jau vairs nekāda iemesla pēc. Jā, tur varbūt ir labi un lieliski žurnālisti, bet punktu pielika mūzikas eksperts Klāss Vāvere (viņš arī lalabaju kompilētājs) pirms divām nedēļām. Rakstā par kārtējo supervēsturisko albumu (konkrēti "Velvet Underground & Nico"), viņš ar pamatīgu pirmatklājēja sajūsmu konstatē, ka Velvet Underground vadošais spēks bijis komponists - avangardists Džons Keidžs. Itkā viens burtiņš (ievērojiet - Klāss zina, kas ir Keidžs!): John Cage - John Cale.

Gribētos runāt nevis par mūzikas, bet pavisam citām ekspertīzēm.

"Chronicles Of Riddick" pilnībā attaisno veco, labo Holivudas moto (neatceros, kas to teicis un arī nenocitēšu precīzi) - ja tev ir kaudze ar efektiem, mauc viņus ārā vienā filmē, vēlams visus uzreiz vienlaicīgi. Kā vēl izskaidrot to, ka ap sākumu no ekrāna tev mauc kādas 10 minūtes (!) ar stoboskopu acīs? Laikam jau cerot, ka pakritīsi epilepsijas lēkmē. Tomēr mikslis no visām iedomājamām sāgām ("Star Wars", "Star Trek", "Dune" un kaudze kā cita) izskatās relatīvi svaigs. Respektīvi, mācoties no tām pašām sāgām, nenospriego ar vēlmi izstāstīt galaktikas vēsturi pusotrā stundā, bet normāli iepazīstina ar varoņiem (viņi tur ir vienkārši dafiga, man jau likās, ka par daudz tādai filmai) un velkot palēnām klāt galveno konfrontāciju. Absurdu situāciju filmā, protams, ir pārpārēm, taču vismaz viens labs citāts ir. Jā, tas par krūzīti. Bet filmas finālā toties lieliski sapratu, kāpēc galvenajā lomā atrodas Dīzels. Tā brīnoties bolīt acis spēj tikai viņš :)Kopsummā - gribu redzēt arī "Pitch Black".

Njā, tagad par "Dolls" (2002.g., Japāna, kaut kad rādīta arī "Arsenālā"). Režisors - Takeši Kitano. Tas izsaka visu? Tas neizsaka neko! Pirmkārt, šī ir neticami vizuāli skaista filma, es tiešām tik skaistus kinokadrus nekad neesmu dzīvē redzējis. Es tagad gribētu aprakstīt, par ko tā ir, tās stāstu, taču man nācās kādu stundu palasīt to cilvēku komentārus, kuri ir to redzējuši, jo tas nav tik vienkārši Patiesībā, kāds skatītājs ļoti labi ir formulējis, ka vēstījums ir par "extreme love" - kaut kādu mīlas galējo formu, tādu absolūtismu, kādu grūti ir vispār iedomāties.

Kitano stāsta par to vairāk ar šiem neprātīgajiem skatiem un krāsām, tur ir diezgan maz dialogu (jā, šis japāņu lakonisms), taču izdara viņš to tā, ka es vienkārši kādu brīdi nespēju paskatīties ekrānā. Viņš izlido ārpus laika (it kā visu filmu to ļoti cenšas un beigās arī izdara); tur ir skats, kur puisis, kas ir atdevis visu savu dzīvi vājprātīgai meitenei, pāriet no rudens uz ziemu. Peškom pāriet. No rudens lapām uz sniegotiem kalniem, atnesot līdzi sniegā ziedlapiņas.

Filmā ir grūti aprakstāms fatālisms.

Tā ir par cilvēkiem, kas aiziet uz neatgriešanos nekad vairs atpakaļ (šī ir vēl viena vadlīnija), par sevis neatgriezenisku ziedošanu. Vēl tur ir nožēla un nāve (diezgan daudz abu). Bet tās vairs neuztveras tā, kā parastā vēstījumā. Ieteikt noskatīties? Es nezinu, ko jūs gaidiet no tās. Nezinu, ko jūs tur redzēsiet.