Nu, moins!
"Ну как, приятно тебе, Лимон? -- спросил Алекс, опять появившись между
ног Элиз, -- розовая рожа в шрамах, мокрые губы блестят, улыбочка все так
же крива. -- Больно, но приятно, да?.."
И тут я подумал: "И что же я это говно жалею. Если он хочет войны, то
пусть ему будет война. Я тебя проучу, Алекс". И я, очень задумчивым и
строго-отвлеченным тоном вдруг сказал негромко: "Между прочим, Алекс, твоя
жена и дочь ведь живут в Париже совсем одни, да?.."
---------------------------------------------------------------------------
Absolūts supermoments, izcils! Kā jau izteicos, par Ļimonovu var fanot vai nefanot, taču es lieliski saprotu, kā viņš faktiski ar rakstīta teksta palīdzību var nodibināt tādu kustību, kā NBP turklāt bez jebkādas demaoģijas palīdzības. Viņa stāstos ir vājprātīgs Pujāta-tipa draivs / ir jāienīst literatūra, lai tas atstātu vienaldzīgu. Un galvenais, ka lasīt viņu ir diezgan REĀLS RISKS (par kuru rakstnieku vēl varētu pateikt šādus vārdus?) - jāatdod atčots uzreiz par to, kas viņš bija tad un kas ir tagad. Bet jāfiksē viena cita lieta - da gandrīz visi krievu emigrācijas lietratūrnieki kļuva diezgan līdzīgi aizbraucot uz štatiem. Pat Dovlatovs, pat Brodskis!Iespējams, ka zemapziņā nespēja izvairīties no izdevēju vēlmēm.
Vēl es vcarētu pieminēt, ka Ļimons spēj arī brīnišķīgi rakstīt par vēsturi (piem, Russkoje Psiho).