man liekas, neviena tauta pasaulē tik ļoti nemīl savu zemi, kā itālieši
protams, ir abstrakti salīdzināt

bet, piemēram, de sikas filmās, it sevišķi neorālisma periodā - tur viss ir pēc kara, stāsts par velosipēda zagli ir ārkārtīgi dramatisks, par šo vispārējo un ne no viena neatkarīgo sociālo netaisnību, taču kā viņš tur filmē ielas! viņš tur kadrā katru bruģakmenīti mīl. vai arī manā mīļākajā viņa filmā "children are watching us" par visparastāko ģimenes drāmu - kādi tur ir parki! kādas tur ir ietves! filmā "shoeshine" par to, kā divi mazgadīgi kurpju tīrītāji krāj kapeikas, lai nopirktu sev zirgu - un kā kamera pievēršas mežam, tā aiziet...
man šķiet, es pats tik ļoti esmu iemīlējis šo valsti arī tāpēc, ka paši itāļi to tik ļoti mīl.

bērnībā mani ļoti iespaidoja bērnu grāmata, kas saucās, šķiet, "san lorenco kvartāla bērni" (autoru jau vairs neatminos) - un tur tas pats, nabadzība, netaisnība, tur man par lielām šausmām piekauj aklu puiku orlando, taču pietiek rakstniekam pievērsties kādam aprakstāmam laukumam - un viņš tur par katru stūrīti tev izstāstīs.

vot zinat, kad filmā "mirāža" džipo atcerējās savu dzimteni, tas nebija pārspēlēts - tās ir tādas kā visiem zināmas jūtas, it's in the air.