Alice In Wonderland (2010, Tims Bērtons)

Abstrahēties neizdodas. Pārāk dziļi jau oriģināls ir iesēdies. Ja Sorokina postmodernistiskajā grāmatā Staļins var mierīgi seksuāli interkursēt ar Hruščovu, tad Bērtona filmā atkāpēs no Lūisa Kerola vēsturiskajām normām izskatās diezgan drausmīgi. Nu, labi, ja tā būtu tāda vienkārša konfrontācija: fentezī sižets pret sapņu loģiku, skābi krāsainā diskotēka ar visu "ilustratora" paleti pret melnbaltajiem šaha lauciņiem, Žanna D'Arka pret "Dzelteno Pastnieku" 1984.gada albumu, taču kur nu. Ja patiešām mēgina uztvert kinoversiju no kaut kāda mazbudžeta fentezī pozīcijām, viss paliek vēl sliktāk un izskatās, atvainojos, kā sliktas Nīla Geimana grāmatas slikts ekranizējums, bet tas vēl pagaidām dabā nav piedzīvots - kaut vai "Stardust" atšķirībā no pacienta ir kā minimums aizraujošs darbs.

Nu un vēl miljons jautājumu. Kur palikušas animācijas sīkās, bet lieliskās detaļas (kā "Corpse Bride", etc), kuru trūkuma rezultātā fantāzijas lidojums kļūst nevis par nevis kino, bet kaut kādu internetu flešu? Tādus personāžus, kā ir attēlots Susuriņš, Disnejā jau nezīmē vairs gadus divdesmit - kur skatās priekšniecība; tādi sižeta megapavērsieni kā Bandersnača piejaucēšana izsauc zobu sāpes pat "Dreamworks" studijā. Toties fināls bezmaz nosperts no manas pasaulē mīļākās elektriskās spēles "Planescape: Torment". Reinkarnācijas, my ass. Un galīgi, galīgi garlaicīgi. Atliek tikai printēt skrīnšotus un likt pie sienas.

in 2010 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino