Es pirmajā darbā protams uzrāvos tā ka maz nelikās. Nosaucu tik mazu summu pēc šī jautājuma, ka pēc tam divus gadus dzīvoju ofisā zem galda/virtuvē/sargistabā/pieliekamajā un pārtiku no pseidopārtikas, jo nevarēju atļauties ne istabu noīrēt ne ko. Un darbā uz mani skatījās šķībi, sak ko es tā daros, etc. Un kad nāca kādi nebūt salarī revjūvi, tad katru reizi pielika kādu fiksētu procentu - attiecīgi nebij iespējams no šī cikla izrauties nekā.

Otrajā darbā, es zināju skaidri cik es varu dabūt, jo gāju strādāt pazīstama cilvēka vietā - bet nu šefs iedeva mazāk, sak lai paliek 'rezervīte' - lieki teikt, ka nekādu rezervīti es nekur vairs neredzēju. Pēc pārbaudes laika kaut ko pielika, nesasniedzot oriģināli plānoto līmeni un pēc tam to gadiem atcerējās - sak tev jau toreiz tik daudz pielika.
Nu un pēc tam katru gadu lika klāt fiksētu mazu inflācijas procentu, kā visiem, atiecīgi palekties uz citu rangi bij neiespējami. Un pie tam ar katru gadu to salary policy pataisīja arvien sarežģītāku un sasaistošāku, lai nebūtu vispār nekādas izmaiņu iespējas.

Nu un nākošajā darbā, paprasīju x, iedeva x-50 pārbaudes laikā un x+50 pēc pārbaudes laika. kas bij forši. vobšem, vienlaicīgi es gan mazliet nofeiloju laikam kaulēšanās procesā, gan arī priekšniecība izrādijās neesam zvēri un iedeva vairāk.

tā kaut kā