Chloroform Sauna (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} martcore) rakstīja,@ 2010-04-16 12:19:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
whatever's cool with me, charlie bukowski
tātad viss notika tā
es kādu nedēļu pēc kārtas vakaros biju pasācis iedzert. ne daudz, kādus 200-300 gramus degvīna, taču ja8uki iedzer 100, ej izstaigāties pa mežu un ābeļdārzu, noskaņojums labs, nekāda dzēruma, protams, no tā nav.
es sāku ar šādu prelūdiju tikai kā ar minējumu, kuram pats ne visai ticu
ir arī citi izskaidrojumi
vienā dienā pēc kārtējā sotaka es kārtējo reizi pastaigājos pa ābeļdārzu un vēroju kokus, kad pēkšņi galvā iesitās nenormālākais karstums, un ķermeņa temperatūra, šķiet, uzlec uz kādiem grādiem 50. domāju, kas tas par pizģecu. aizeju mājās, man kā reizi mamma bija atbraukusi ciemos, viņa saka, dēls, tv seja ir vienos plankumos. paskatos spogulī, točna, užasi.
un pilnīgi nevaru saprast, no kā tas ir. alčāgs? es nejūtos pat iereibis.
tā arī neko nesaprotot, domāju, nu labi, ja tas ir alčāgs, tad rīt droši vien būs kaut kādas paģiras, padzeršu persiku sulu, noskatīšos kādu futbola ierakstu no kolekcijas, nu, ir zināms, ko darīt.
nākamajā dienā vispār nekā nav. teicams noskaņojums, nekas nesāp, taču ir kaut kāda savāda stresa sajūta, neparasta juška, kaut kāda trauksme.
viss panesās aiznākamajā dienā. pusdienu jutos tāpat, un pēkšņi virsū uzgāzās kaut kāds psihisks strjoms, sāk šausmīgi trīcēt rokas. nu, pāris reizes dzīvē ir bijis tā, ka pēc mežonīgiem trīsdienu kodieniem tās kaut ko drusku trīc, ir bijis, ka nevar ar vienu ekstremitāti glāzīti paņemt rokā, lai uzlāpītos, jāpalīdz ar otru, nu nevar paņemt smalkus priekšmetus. a te ir pavisam cita opera. te nevis smalkus, te pilna minerālūdens pudele stāv uz grīdas (nu, smags priekšmets), tu stiep roku, lai viņu paceltu un padzertos, un roka apstājas centimetra attālumā no pudeles un tālāk VIENKĀRŠI NEKUSTAS.
es sēžu uz dīvāna, pie kājām stāv minīša pudele, ar prātu es saprotu, ka tas taču ir sūds viņu pacelt un padzerties, bet tavā vietā rīkojas kāds cits cilvēks.
to man daudz vēlāk pateiks, ka dēļ uzkrātā stresa es esmu dabūjis pamatīgu triecienu pa centrālo nervu sistēmu, bet pagaidām es kategoriski neko nesaprotu.
es sēžu uz dīvāna malas un cenšos piecelties kājās. es konstatēju, ka es vairs nejūtu kājas, to nav. tās ir atmirušas. rokas sāk dzīvot savu dzīvi, es tās vairs nespēju kontrolēt. ķermeni visu trjasī. galvu trjasī. visas domas sajaucas vienā. es vairs nespēju skaidri domāt. tā ir kā paralīze, tikai cilvēks vienkārši raustas konvulsijās. mammu, es saku, iebāz man, lūdzu, mutē validolu. kā tad. validols palīdz kā plāksteris pret AIDS. es saprotu, ka tagad jau visas sistēmas ir off, palicis tikai šis mazais slānītis redze-dzirde-runa, un tu saproti, ka ja tagad izslēgsies arī tās, tad tas ir viss, un Dievs ir mans liecinieks, ka tajā momentā ļoti gribas, lai tās izslēgtos - cilvēks var izturēt jebkādas sāpes, taču šo ārprātīgo bezspēcību izturēt nav iespējams. es sabrūku dīvānā. man paveicas, ka mamma ir atbraukusi ciemos - šādā stāvoklī, pat ja es pamanītos kaut kādā veidā nospiest nulle trīs un iebļaut telefonā adresi, es nespētu viņiem atvērt durvis.
man paveicas vēlreiz - ātrie izrādās baigie profi, uzdod ļoti precīzus jautājumus, minūtes laikā anamnēze, zem mēles divas tabletes, termometrs padusē, asinsspiediens uz rokas. gados jauni, feldšeris vispār puika, a dāma, ārprāts, cik kruta sieviete, ar grūtībām noturējos, lai varonīgi nepieslietos kājās un viņu nekavējoties neapprecētu, nenormāli kruta. nu tā, tagad domāju, man tā jau strjoma viļņi, a tūlit vēl būs lielā šprice pakaļā. a izrādās, ka nekādas šprices nav, un psihodrudzi sit nost ar kaut kādu karsto magniju.
padzirdējis vārdu salikumu "karstais magnijs" uzreiz sagribēju tomēr šprici pakaļā. tehnoloģija kaut kāda interesanta, feldšeris vēnā iedur divas adatas, bet nav sāpīgi, es sīkāk nepaguvu izpētīt, jo slēdzos ārā. paralēli dāma minūtes divdesmit man lasīja lekciju par alkohola kaitīgumu tādā intonācijā, kādā tikai ārsti māk, tādā stingrā balsī un bez bedrītēm vaigos, bet vēlāk es sapratu, ka viņa vienkārši visu laiku kaut ko runāja, lai mani nomierinātu. nopietni, asaras acīs. lai pavisam mani piebeigtu viņa, bez jokiem, man minūtes trīs neatraudamās klusēdama skatījās acīs. un tad es izrubījos.
rezultāti? dienas četras es ne ar vienu cilvēku nespēju sarunāties ilgāk par vienu minūti, pēc tam es bruku nost. tagad jau viss ir puslīdz labi. vajadzētu aizbraukt līdz jūrai un paskatīties uz viļņiem. tā vot, čuvagi.
tātad viss notika tā
es kādu nedēļu pēc kārtas vakaros biju pasācis iedzert. ne daudz, kādus 200-300 gramus degvīna, taču ja8uki iedzer 100, ej izstaigāties pa mežu un ābeļdārzu, noskaņojums labs, nekāda dzēruma, protams, no tā nav.
es sāku ar šādu prelūdiju tikai kā ar minējumu, kuram pats ne visai ticu
ir arī citi izskaidrojumi
vienā dienā pēc kārtējā sotaka es kārtējo reizi pastaigājos pa ābeļdārzu un vēroju kokus, kad pēkšņi galvā iesitās nenormālākais karstums, un ķermeņa temperatūra, šķiet, uzlec uz kādiem grādiem 50. domāju, kas tas par pizģecu. aizeju mājās, man kā reizi mamma bija atbraukusi ciemos, viņa saka, dēls, tv seja ir vienos plankumos. paskatos spogulī, točna, užasi.
un pilnīgi nevaru saprast, no kā tas ir. alčāgs? es nejūtos pat iereibis.
tā arī neko nesaprotot, domāju, nu labi, ja tas ir alčāgs, tad rīt droši vien būs kaut kādas paģiras, padzeršu persiku sulu, noskatīšos kādu futbola ierakstu no kolekcijas, nu, ir zināms, ko darīt.
nākamajā dienā vispār nekā nav. teicams noskaņojums, nekas nesāp, taču ir kaut kāda savāda stresa sajūta, neparasta juška, kaut kāda trauksme.
viss panesās aiznākamajā dienā. pusdienu jutos tāpat, un pēkšņi virsū uzgāzās kaut kāds psihisks strjoms, sāk šausmīgi trīcēt rokas. nu, pāris reizes dzīvē ir bijis tā, ka pēc mežonīgiem trīsdienu kodieniem tās kaut ko drusku trīc, ir bijis, ka nevar ar vienu ekstremitāti glāzīti paņemt rokā, lai uzlāpītos, jāpalīdz ar otru, nu nevar paņemt smalkus priekšmetus. a te ir pavisam cita opera. te nevis smalkus, te pilna minerālūdens pudele stāv uz grīdas (nu, smags priekšmets), tu stiep roku, lai viņu paceltu un padzertos, un roka apstājas centimetra attālumā no pudeles un tālāk VIENKĀRŠI NEKUSTAS.
es sēžu uz dīvāna, pie kājām stāv minīša pudele, ar prātu es saprotu, ka tas taču ir sūds viņu pacelt un padzerties, bet tavā vietā rīkojas kāds cits cilvēks.
to man daudz vēlāk pateiks, ka dēļ uzkrātā stresa es esmu dabūjis pamatīgu triecienu pa centrālo nervu sistēmu, bet pagaidām es kategoriski neko nesaprotu.
es sēžu uz dīvāna malas un cenšos piecelties kājās. es konstatēju, ka es vairs nejūtu kājas, to nav. tās ir atmirušas. rokas sāk dzīvot savu dzīvi, es tās vairs nespēju kontrolēt. ķermeni visu trjasī. galvu trjasī. visas domas sajaucas vienā. es vairs nespēju skaidri domāt. tā ir kā paralīze, tikai cilvēks vienkārši raustas konvulsijās. mammu, es saku, iebāz man, lūdzu, mutē validolu. kā tad. validols palīdz kā plāksteris pret AIDS. es saprotu, ka tagad jau visas sistēmas ir off, palicis tikai šis mazais slānītis redze-dzirde-runa, un tu saproti, ka ja tagad izslēgsies arī tās, tad tas ir viss, un Dievs ir mans liecinieks, ka tajā momentā ļoti gribas, lai tās izslēgtos - cilvēks var izturēt jebkādas sāpes, taču šo ārprātīgo bezspēcību izturēt nav iespējams. es sabrūku dīvānā. man paveicas, ka mamma ir atbraukusi ciemos - šādā stāvoklī, pat ja es pamanītos kaut kādā veidā nospiest nulle trīs un iebļaut telefonā adresi, es nespētu viņiem atvērt durvis.
man paveicas vēlreiz - ātrie izrādās baigie profi, uzdod ļoti precīzus jautājumus, minūtes laikā anamnēze, zem mēles divas tabletes, termometrs padusē, asinsspiediens uz rokas. gados jauni, feldšeris vispār puika, a dāma, ārprāts, cik kruta sieviete, ar grūtībām noturējos, lai varonīgi nepieslietos kājās un viņu nekavējoties neapprecētu, nenormāli kruta. nu tā, tagad domāju, man tā jau strjoma viļņi, a tūlit vēl būs lielā šprice pakaļā. a izrādās, ka nekādas šprices nav, un psihodrudzi sit nost ar kaut kādu karsto magniju.
padzirdējis vārdu salikumu "karstais magnijs" uzreiz sagribēju tomēr šprici pakaļā. tehnoloģija kaut kāda interesanta, feldšeris vēnā iedur divas adatas, bet nav sāpīgi, es sīkāk nepaguvu izpētīt, jo slēdzos ārā. paralēli dāma minūtes divdesmit man lasīja lekciju par alkohola kaitīgumu tādā intonācijā, kādā tikai ārsti māk, tādā stingrā balsī un bez bedrītēm vaigos, bet vēlāk es sapratu, ka viņa vienkārši visu laiku kaut ko runāja, lai mani nomierinātu. nopietni, asaras acīs. lai pavisam mani piebeigtu viņa, bez jokiem, man minūtes trīs neatraudamās klusēdama skatījās acīs. un tad es izrubījos.
rezultāti? dienas četras es ne ar vienu cilvēku nespēju sarunāties ilgāk par vienu minūti, pēc tam es bruku nost. tagad jau viss ir puslīdz labi. vajadzētu aizbraukt līdz jūrai un paskatīties uz viļņiem. tā vot, čuvagi.
