Varbūt ne par tēmu
Mjā, kas tad ir mīlestība, ja ne šī? Bet tā vispār saprotu. Ar tālo mīlu redzējāmies pēdējo reizi pirms trīs gadiem, vēl arvien mums vienam otra pietrūkts. Mana teorija ir tāda, ka pietrūkts tieši tādēļ, ka neizdzīvojām pa īstam realitātē to, kas mums bija. Pārāk daudz notika vien galvā un ilūzijās, bet tās ir stiprākas par īstenību. Slimīgi vispār. Spēks ir realitātē. Ikdienā un pat rutīnā. Bet dzeja gan tad, protams, apsīkst.