А вас, Штирлиц, попрошу aстатса!

A jūs zinājāt, ka spēlējot pirmo Wolfensteinu ar modernu peli (tādu, kurai ir ritenītis) šis pats ritenītis 8x paātrina galvenā varoņa soli, uz pagriezieniem pat jābremzē. Atgādina spēcīgi "Karmagedonu".

Jā, kaut kā nebiju līdz šim saņēmies to uzspēlēt, bet tagad toties var raut ar full ekstru komplektu, jo visas grafiskās opcijas var griezt uz maksimumu, bet spēle lido! Kādi iespaidi? RtcW dažādās recenzijās bieži tiek saukts par parastu oriģinālā Volfenšteina rimeiku. Tomēr man tāds iespaids neradās. Id Software, pirmkārt, līmeņu dizainā / arhitektūrā ir pārēdusies ar pavisam citiem labumiem. Otrkārt, RtcW ir jūtami uz masām akcentēts produkts, taču savu šarmu dēļ tā nezaudē. Atzīšos, ka esmu izspēlējis tikai pusi.

RtcW ir ļoti easy listening šūteris, kuru tagad vairs par klasisku nevar nosaukt (jo pastāv modernā klasika). Drusku paskraidīji - uh, līmenis aiz muguras. Tieši tajā brīdī, kad tu gaidīji kādu reāli slikti istabu. Godīgi sakot, līmeņu eskeipi ir vispārsteidzošākais šajā spēlē. Viņi uzkrīt kā sniegs uz galvas. Līmeņu arhitektūra - atkal id, un mēs lepojamies ar viņiem. Vietām bezmaz kopē oriģinālu, vietām kopē citas šīs kompānijas spēles, taču, kā saka mūsu austrumu kaimiņi, prijatno na oščupj. Kur ir logi, id dizaineri nekavējoties ieslēdz savus nou-hau...tā, uz pusapgriezieniem (jo Karmaks piekodināja stingri ievērot papagaiļu skaitu).

Vairākas līmeņu vietas, tāpat kā pretinieku AI visā spēlē, nenovēršami atgādina "Quake" (kuru gribat). Tikai nav šīs "Quake" paranojas sajūtas, kad tu atrodies nezin kur (precīzāk - kaut kādā kanalizācijā, līdz kaklam ūdenī) un nojausmas, kurp doties, ir vēl mazāk. Tomēr "Wolfenstein" linearitāte ir ļoti neuzkrītoša. Galu galā, viss ir pa misijām (nevis 9-stāvu nama liftā). Par to saturu un jēgu nav nozīmes diskutēt, tomēr patīkami, ka kāds "pārta" beigās tev uzsit pa plecu un uzliek kārtīgu porciju ar "hot mealiem". Šaujamie - patīk. Faktiski visi (pamēģiniet iziet kaut ko nopietnu ar pistoli - tiešām forši). "Stunning" efekts - pareizs. Pretinieku izvietojums un uzdevumi - interesants, tomēr līmeņa dizaineru saliktās lamatas ir smieklīgas pēc velna. Tipa tādas: ir koridors, kura vidū ir abās pusēs atvērtas durvis. Lauzīsies vienās - dabūsi pakaļā no otrām. Smieklīgi. Iemet granātu vienās un tad lauzies pa otrām...

Kad fašistiem piegriežas streipuļot pa koridoriem, nākas streipuļot pašam. Respektīvi, streifeļot. Nolādētie maitas atceras par aizsegiem un dažas istabas sāpīgi atgādina par tām "Max Payne" istabām, kurās tu ielauzies faktiski ideāli nocietinātā objektā (no abiem stāviem). Tur palīgā nāk fiška, ka Volfenšteinā ieroču maiņa aizņem sekundes demitdāļu. Patuveni sarēķini, cik tev vajadzēs sākumā - spļaudoties ar īsām automāta kārtām skriesi uz turieni, kur tev nevar maukt snaiperis no otrā stāva, tad jau puslīdz drošā aizsegā pārlādēšanās vietā paņemsi rokās šotganu - un voila! - mēs sākam močīt. Salda sajūta.

No mīnusiem jāatzīmē ABSOLŪTI stulbās sekretkas. Agrāk varonis vienkārši ar purnu bakstījās sienā, lai atvērtu slepenās durvis vai arī apgāza "bruņinieku". RtcW vērojams spēcīgs interaktīvo objektu pievedums (ārpus konkurences - krēsli), katrs no kuriem aicina varoni viņu iznīcināt. Dažreiz to var izdarīt arī ar kājas spērienu (ideālais variants), taču pārsvarā šotganu nākas nomainīt pret nazi, lai dīrātu kaut kādu grjobanu propagandas plakātu. Atzīšos - nav nekā nožēlojamāka, ja plakāta dīrāšanas laikā no muguras pienākušais fricis jums ar šmaiseri sāk laist lodes pakaļā. Anal porno. Ceru, ka Uve Bols to kādreiz atveidos kinokompozīcijā. Veiksmes gadījumā jums tik izsniegts Vērtīgais Objekts, kas ieskaitās kopējā začotā. Vārdsakot, RtcW es šim pasākumam ar laiku uzliku mīksto - negribas atdot dārgos dzīvības procentus par kaut kādu Stenija kausu un saņemt "found secrets 5/7". Man norma ir 1/7. Un tas ir maksimums.

Toties par balvām lieliski strādā visādi ārpus Wolfenstein ideoloģijas izejošie materiāli - brauciens ar gaisa tramvaju (uzreiz atcerējos "Syberia"...vai "Red Faction"?!), utt. Svaigi un forši šādai spēlei. Stealth arī patika - varbūt misijas nav tās labākās, toties pretinieka AI uztvere par cilvēku, kurš nāk no mugurpuses, ir komiska - varonis var vālēt pa neuzmanīgo sargu bezmaz vai no šotgana (kas, šķiet, atbalsojas pat jau izietajā līmenī), bet metru tālāk stāvošais un 'fair play' ievērojošais biedrs to uztvers: "kā, bet viņš taču bija stealth'ā!".

Kopsummā: labi, easy, jauki pirkstiem!