Un vēl - ar Serjogu un Veņičku vienmēr iznāk lasīšana "uz tu". Negribētos sākt muldēt par "zudušo paaudzi", bet tā apmēram arī ir - mēs viņus saprotam kaut kādā citā režīmā. Srkna grāmatas aiziet kaut kā daudz savādāk.
Btw, vēl (pēc ilgām pārdomām) tev varētu ieteikt palasīties Ļimonovu. Vismaz "Eto, ja - Edička" noteikti. Tur, protams, ir buļļa kaukšana uz sarkano lupatu (ASV) diezgan pamatīga (ir teorija, ka tas ir arī viņa "krievu trauksmainās domāšanas" pamatā - nu, patīk vecim revolūcijas, ir harizma, etc). Toties apraksti, kā viņš kails kaut kādā Bruklinas viesnīcas balkonā gatavo boršču un diršas, ir zelta fonds. Tāpēc, ka tās paaudzes rakstnieks. Ja nebaidies no scēnām, kur aprakstītas homoseksuālas attiecības ar afroamerikāni, tad...