Tetro (2009, Frensiss Fords Kopola)

Pirmais, ko nāksies izdarīt pirms "Tetro" noskatīšanās - samierināties ar to, ka sirmais metrs Kopola tomēr ir neatgriezeniski izkūkojis prātu, šāds kompromiss ļaus pievērt acis uz dažādām dīvainībām. Patiešām, ja "Jaunībā bez jaunības" vēl varēja atrunāties par to, ka cilvēks mēģinājis teležurnāla formātā iebāzt Lielo Padomju medicīnas enciklopēdiju, tad tagad neglābj pat palielinātās medikamentu devas, jo recidīvi turpinās. Atšķirībā no Eliades grāmatas ekranizējuma "Tetro" gan ir pavisam savādāks - Dienvidamerika, Buenosairesa, šika melnbalta bildīte, galvenajā lomā caur pieri uz pasauli blenž Vinsents Gallo, kurš aizvien izskatās pēc 80-o sākuma mačo, tjoločkas lomā - spāņu dāma no "Pāna labirinta", vēl tur ir tīneidžers, kas jau paguvis internetos iemantot epitetu "Marlons Brando bērnībā".

Tāpēc pirmā puse vispār ir tāds Almodovars darbības plaukumā, kur dalībnieki ņemas apkārt ne bez pigām kabatā, saasinājumi pacienta slimības vēsturē ierodas tikai otrajā pusē, kad sākas savdabīgi iestarpinājumi no teātra-baleta. Patagonijas literatūras festivāls un madāma Alona saulesbrillēs vispār vairs nav no zemes šīs, tas jau ir kaut kāds Vonnegūts. Man šķiet smieklīgi, kur nu vēl ar cirvi rokā apkārt staigājošais Gallo. Kopolam jādzīvo ir pansionātā un regulāri jāsaņem kontā daži miljoni sentimentālām izklaidēm, no kurām vēl neviens nav pagaidām nomiris. Kaut arī, kad melnbaltajā kadrā pēkšņi uzrodas makbuks ar aifonu, un saproti, ka tie tomēr nav 80-ie...

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / ach so / afigkino