es te lasu interesantu eseju par kariem, un kā gan pēc tam attiekties pret to dalībniekiem
nu, var kā pret varoņiem, lai arī man šķiet, ka jebkurš karš padara cilvēkus par dzīvniekiem, tāpēc pret tā dalībniekiem ir jāattiecas kā pret slimniekiem, kas sasirguši ar savas dabas pirmsavotiem, respektīvi, jāattiecas ar nožēlu

šajā sakarā man radās jautājums - a kad vispār ir noticis pirmais karš, nu, lai tauta pret tautu? iliāda? tad tas ir noticis ļoti vēlu, ļoti vēlīnā cilvēka smadzeņu evolūcijas periodā

un kad es šādi sāku domāt, man šķiet, ka formulējums par "savas dabas pirmsavotiem" nav galīgi pareizs, pirmatnējo cilvēku dabā karu laikam nav, taču cilvēkus izrādās ir ļoti viegli pārliecināt to darīt - es šeit spriežu par uzbrucēju psiholoģiju, nevis tiem, kas aizstāvas, pēdējos kā reizi ir diezgan viegli saprast.

un šeit nākas konstatēt, ka suģestijas spējas (pat pie visai maza intelekta apjoma, kā saakašvili) ir aizvien spēcīgāks ierocis par šo pašu intelektu, kaut kādā evolūcijas posmā šis faktors ir nospēlējis izšķirošo nozīmi. šo apgalvojumu pastiprina tas, cik ļoti visādi asiņainie valdnieki cenšas izdot savu akadēmisko literatūru - te varētu veikt, ooo, kādus pētījumus.

sugestori tāpat kā superdzīvnieki ir tendēti uz destroju, jā. hitlers, piemēram, ir vissaprotamākais. pirmatnējos laikos superdzīvnieki un sugestori vienā brīdī centās iznīcināt visus, kas nav līdzīgs viņiem, bet cenšas tāds izlikties - ebreju holokaustam ir miljons gadu vēsture.

bet, lūk, kas mani interesē - kāpēc āfrikā notiek tāds pizģecs. tikai nesakiet man, ka tā ir cīņa par barību un varu, tā noteikti nav taisnība.