(500) Days Of Summer (2009, Marks Vebs)
Kino par hipsteriem ir uzņemts tādā ultraformā, ka nupat jau kļūst šķērmi un nelabi. Grūti nosaukt par romantisku tādu kino, kura priekšplānā tiek izvirzīts zināms idiotisms. Uz abiem galvenajiem varoņiem - Levitu un Dešanelu, protams, var skatīties bezgalīgi; viens tuso kanoniskajā vestītē, a meitene staigā apkārt tā, kā jaunieši laikam tagad staigā. tas ir, arī vestītē. Toties, kad viņi abi sāk rīkoties, nākas konstatēt, ka Zūijai ar katru filmu parādas aizvien pretīgākās un debīlākas rakstura iezīmes, ja agrāk mēs zviedzām par dīvaino indie iekšējo pasauli, tad tagad tā spēj iedzīt klasiskas šausmas - sākot ar galvenās varones paradumu kaut ko visu laiku iedūdoties pie sevis deģeneratīvā falsetā, beidzot ar drausmīgu karaoki. Levits šajā kroņa nou-hau viņu pat pārspēj, no sākuma nebalsī un alkohola ugārā aurojot mikrofonā "Here Comes Your Man", pēc tam vēl drausmīgākā stadijā ķērcot "The Clash" kompozīciju "Train In Vain", lai arī vispār tas ir haivei tu hell. Tēma "zēns mīl meiteni, meitene viņu nea, kas netraucē" tiek atrealizēts sekojošā veidā - tiklīdz Levits grib Dešanelai kaut ko nopietnu pateikt, viņa uzreiz par atbildi sāk stāstīt, ka Ringo Stārs ir viņas mīļākais bītls (kurš gan šaubījās!), šarojobījas pa hipsteru ierakstu veikaliem un apmeklē Neatkarīgo Franču, jbtv, Kino, lai paraudātu.
Vietām režisors dod mums kaut ko līdzīgu Ženē (kas arī pieder pie kanoniem), taču, kad pienāk laiks pateikt asprātību, viņš to pasaka ar hidrauliskā āmura izsmalcinātību. Divreiz pēc kārtas pajokot par pumu, pēc tam kaut kā brutāli sagruzīt labāko filmas joku par šefa rekomendāciju Levitam - filmas autori pietiekoši skaidri informē, ko viņi domā par šī kino mērķauditoriju. Lielākā Veba kļūda, šķiet, ir tajā, ka rādot kino par, hm, "subkultūras laifstailu", acīmredzot, nevajag rādīt to, ko visi zin - teiksim, ja kāds no mums mēģinātu uzņemt baiopiku par Peksi, būtu stulbi 90 minūtes demonstrēt, kā Peksis dzer alu un atraugājas kamerā, daudz interesantāk būtu pavērot varoni, piemēram, pie rīta brokastu galda kopā ar vecākiem, utt. Tāpēc arī fināltēma ar filosofiskiem pārspriedumiem (arī kanons) par to, ka dzīves jēga ir tajā, ka tā pati saliks visu savās vietās, šķiet drusku banāla - tāpat kā viss pārējais kino, jāsaka. Filmā par Niku un Noru dzīves jēga bija žvačkā. Un tas bija simtreiz patiesāks un interesantāks novērojums.
in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. - - / afigkino