vēl tāda štuka
vārdsakot, nav noslēpums, ka mana mīļākā punk rock plate ir grupas the damned 1977.gada albums "damned, damned, damned", kas ne tikai ir močna ekspresīvs un ātrs, bet arī hitovijs šopezģec
nākamajos trīs albumos noskaidrojās, ka grupai ir vispār tāda forša popmūzikas mašīnīte galvā ielikta, dēļ kuras viņiem mēdza gadīties brīnišķīgi melodiski grāvēji
ap 80-o visu viņi tāpat kā daudzi citi tajā laikā pamatīgi jebanuļisj ar galvu un aizgāja gotiskajā neatgriezeniskajā pizģecā
līderis nolēma, ka viņš tagad būs vampīrs un normālu dziesmu vietā sāka dziedāt rokoperas
protams, ne tik drausmīgos elles apļos kā to dara grupa dzelzs vilks ar plānu 9 no atklātā kosmosa
bet tomēr
karoče, tur jau plates varēja mierīgi sviest ārā un tā vietā klausīties cures japanese whispers

vampirizācija ar zārku pornobalādēm, protams, nepagāja garām visādiem gotiem, no kuriem viņu publika 80-o vidū sastāvēja nedaudz vairāk nekā pilnībā

un tagad skatos, pensionāriem pagājušajā gadā pēkšņi iznāk pilnvērtīgs albums ar nosaukumu "so who's paranoid now"
intereses pēc iekačāju paklausīties, domāju, nu tagad gotiem kā reizi renesanse, gan jau banda veiks imidža monetarizāciju un mēs noklausīsimies visu par tēmu līgavas kleitas, zilas rozes, sarkana bļaģ plazma, vismaz kāds eritrocītštorms stāvot plandošā nospeķotā plašķī klints smailē zem ļauni smīnošā mēness, thhh
a tur tāds brīnišķīgs pārsteigums
karoče, ieraksts naturāli līdzīgs nevis kapu romantikai, bet viņu "the black album"'1980, kas ir tāds foršs astoņdesmito pauerpops ar punk rifiem, bet uzsvaru uz popsņu tieši
pitekantropiski jau izklausās, it kā pēkšņi būtu ieslēdzis MTV pirms divdesmit gadiem
taču patiesībā šausmīgi zajebisj
pat lēnie klaviergabali vairāk velk uz keivu vai, teiksim, the divine comedy, nekā atklātu huiņu, ja pusalbumu, kas neatbilst augstajiem popstandartiem izmet ārā, pārējais ir labāks nekā 90% mūsdienu popmūzikas, jesss

te vot pāris dziesmas, lai jūs saprastu, par ko es runāju
a nation fit for heroes
little miss disaster