nolēmu uzrakstīt psto par mūziku, kas ir nospēlējusi būtisku lomu manā dzīvē. tā it kā var arī nebūt mana pati mīļākā mūzika nowadays, bet it made me, what i am.

pēc tam, kad skolas diskotēkā tika atskaņota samērā neformāta kompozīcija sex pistols "bodies" man savā piecpadsmit gadu vecumā uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc mēs te visi esam ieradušies. tur bija dafiga daudz enerģijas un ugāra, nebija kompromisu un pasākums, kas attīrīja galvu no jebkurām idiotiskām domām "a vai kvalitatīvi dzied dziedātājs". ništjaks. sex pistols ir viena no pareizākajām grupām pasaulē.

es ļoti ilgu laiku bija the cure fans, par ko man ir jāpateicas albumam "kiss me, kiss me, kiss me", kas nokļuiva manās ķepās pilnīgi nesaprotamā veidā. es safanojos, ka popmūziku ir iespējams vienlaicīgi spēlēt tik dažādi, toties pateicoties talantam - visu tik kļova, ka cilvēki ar diviem pirkstiem uz bērnu casio sintezatora uzsistajos modern talking necienīgajos motīvos sāk saskatīt pārpasaulīgu jēgu.

pēc tam es dzirdēju grupu the birthday party. daudziem šī banda asociējas ar nika keiva strata pleķi, bet patiesībā viss the birthday party - tās ir ārpasaules taures dziesmās zoo music girl un nick the stripper, it sevišķi pēdējajā, kas izcēlās ar fantastisku primitīvismu, tur bija fascinējoša ritma grupa. un tajā laikā es redzēju arī savu pirmo linča filmu.

vēl tolaik jau mūsu ierakstos bija parādījies pirmais techno vilnis ar rupjiem un brutāliem tembriem, elektronikas otrā elpa. es aizvien vienkārši dievinu the birthday party ritma sekciju un agrīno tehno ar saviem lokālajiem hītiem. pēc tam jau sākās amerikāņu netkarīgā rokmūzika, pussy galore vācu einsturzende neubauten.

es uz mūžu iemī;ējos bandas nirvana albumā "in utero" un pixies platē "surfer rosa".

latviešu grupas "shine on" ieraksti un dzīvās uzstāšanās ir kaut kas milzīgi nozīmīgs manā dzīvē, tas ir tāds pilnīgs uļots, kuru nevar ne aprakstīt, pilnīgi neiespējama skaņu pasaule. es aizvien nespēju piedot vienam no saviem labākajiem draugiem, ka viņš ar šādu pasākumu zavjazal. kosmo, čuvak, tā bija visvislabākā savas ēras mūzika.

bandas pavement četru dziesmu minieraksts "watery, domestic", kuru dzirdēju kārtējo reizi lietojot dzērienus kaut kādā dāčā ar draugiem atklāja faktu, ka popmūziku spēlēt var vēl pavisam inčīgāk. neaizmirstamais ģitāru gājiens man atklāja mūzikas rotaļīgo pusi, un lee is free, kā saka.

pēdējais, ko es uzskatu par patiesi nozīmīgu sev, ir afrikāņu grupa bhundu boys - un te kaut kādu izšķirošo nozīmi nespēlē pat tas, ka viņi visi bija slimi ar aids un katru koncertu spēlēja kā pēdējo, bet tas, kā izsakās pārkers, ka viņu mūzikā ir tik ļoti Daudz Mūzikas, tā ir tik skaista, ka es uzreiz jūtos par simts gadiem jaunāks un priecājos par katru gaišzilo debess stūrīti.