vēlreiz pārliecinājos, ka pati galvenā psiholoģiskā īpašība pokerā - tā ir absolūta bezbailība, total бесстрашие, tikai tas var ļaut pokerā spēlēt nagla, a savādāk pokeru spēlēt labi nav iespējams
un šī īpašība nav iedzimta, to ir jāiegūst aptuveni tāpat, kā ar riteni ir vienreiz jānomaucas, lai varētu ar to iemācīties pēc tam braukt bez rokām

es pats sevi uzskatīju par samērā drosmīgu cilvēku - kārtīs, nu, ja ne drosmīgu, tad vismaz apdomīgu un analītisku
atceros, kā tas viss palidoja, kad es pirmajā nopietnajā virtuālajā turnīrā nokļuvu pie viena galda ar īstu profu, man naturāli, kājas sāka trīcēt. es nesapratu, kā viņš spēlē, un kā man vispār spēlēt pret viņu. man gribējās pamest galdu pēc iespējas ātrāk, taču tad es sapratu vienu lietu. ka pret viņu vispār nav jāspēlē. ka jāspēlē ir konkrēti pret vājāku spēlētāju pie galda, nekā es, pret spēlētāju, kuram tu redzi vājības un trūkumus. tā ir visa pokera ideoloģija - močīt vājākos.

izklausās jau laikam drausmīgi, bet nesamočījot vājākos, tev nekad neradīsies tāda bezbailība, lai tu pats varētu spēlēt pret īstiem monstriem.

ar šo postu es gribēju pateikt, ka teoriju var samācīties, cik gribi (un tas ir labi un ļoti palīdz), bet katram tās punktam ir jāaiziet līdz tavai galvai pieredzes rezultātā. pokers nav vieta, kur mācas no citu kļūdām, tikai no savām.