neprasiet man par loģikas gājieniem, bet nezinu, kas tieši mani vairāk uzvedināja paklausīties tomēr pj hārvijas albumu "white chalk" - vai nu tas ir ļoti brīnišķīgais "afišas" teksts par janku djagiļovu (kur var parakstīties zem katra vārda), vai arī nila saksa raksts par ūdrīti (kuram es arī principā piekrītu, lai arī, nu kas brainstorm ir par grupu:), tie abi ir stāsti par pašdestrukciju

vispār es pat īsti neesmu pamanījis, cik ļoti pollijas džīnas hārvijas mūzika man ir kļuvusi personiska pēdējos gados, tāpat kā neesmu pamanījis tos albumus, kas ir iznākuši pēc "to bring you my love" - manu mīļāko viņas ierakstu, kas postfaktumā apbrīnojamā kārtā izrādas daudz vairāk džona periša, nevis pašas pollijas darbs. un padzirdējis, ka "white chalk" - tā ir viena hārvija ar klavierēm, es padomāju nu pizģec, vēl viena torija eimosa, lēdija, par kuru es noteikti nevaru pateikt neko cildinošu. piedevām zemapziņā sēdēja kaut kāda sajūta, ka, lūk, hārvijas plates 90-o gadu sākumā bija tāds diezgan kruts un pašdestruktīvs sekss, kurā viņa arī izdrāza pārējo pasauli, kamēr viss pēc tam drīzāk atgādināja postkoitālas skumjas. un tagad es tomēr ieslēdzu albumu "white chalk", a tur ir tā. nav ko vairs piebilst. ahujenna.

upd: un tomēr es te, vot, vēl gribētu tomēr piebilst, ka es nespēju pateikt par PJ, ka viņa man kaut kā patīk, šis vārds vienkārši nespēj ievietot sevī to, ko es jūtu viņu klausoties. es drīzāk skatos uz viņu kā uz pasaules brīnumu, kā tīras gaismas staru, kas nāk jau laikam par diezgan briesmīgu cenu, bet viss šis patiesums un atklātība vienmēr nāk par tādu. kaut kā tā.