man šķiet, ka tā dominējošā fiška aptuveni ir: "mans žurnāls - ko gribu, to rakstu". un vienā brīdi notiek apzināšanās, ka lojālo draugu pulks sit uz pleca, kuri solidāri ignorē objektīvo mazspēju globālā kontekstā. Un tur pazūd tā pašironija - viss kļūst sasodīti nopietni un atpakaļceļa ta nav.. Pazūd pamats zem kājām, notiek sevis ielikšana kanonu un šovbiza noteikumu rāmjos. Man imponē Alkšņa un Gedras pieeja, kaut katram sava motivācija un būtība.