Mums gan lauku pamatenē, gan Rīgas ģimnāzijā lika atzīmes, turklāt visā intervālā. Laukos nevienam pretenziju nebija, jo pat tie, kas sportu hroniski neieredzēja, bija pietiekami attīstīti, lai sešinieku izspiestu. Rīgā bija grūtāk, bet tāpat atzīmes bija stimuls stundās pacensties. Tāpēc, imo, atzīmes ir vajadzīgas - ņe to sporta nīdēji bastos vēl vairāk kā parasti - a kaut kāda fizkultūra pilsētā tomēr ir vajadzīga.

Cita lieta par stundu saturu. Laukos darījām visu: pārsvarā gan močījām futeni, bet sanāca gan slēpot, gan krosus skriet, gan visu pārējo, un atzīmes krājās gada laikā. A Rīgā 90% laika spēlējām volejbolu (skolotājs bija licencēts treneris), un ārā mūs izvilka tikai tāpēc, lai izpildītu normatīvus vieglatlētikā un dabūtu atzīmi. Tur, protams, jēgas nekādas.