vakarnakt pirms miega palasoties LJ viss sākās ar to, ka vienīgajā puslīdz nopietni uztveramajā kinokomūnā tomēr arī bija ielauzies bļaģ zaķis kaut kāds, nu kārtējā kinostudente, lai pavēstītu pasaulei, ko domā par filmu "watchmen", tur, necitēšu tieši, bet nu joba, karoče, pamattēma Maskulīnais Kino (tas viņai maskulīnais pēc snaidera 300 fenomenālās sieviešu auditorijas?!)

pēc kā uzrakstīju savu visu laiku labāko heitspīču cibā, nopīpēju cigareti un polkovnika stailā nekavējoties pabāzu zem actiņas, jo nolinčos taču, par šito točna nolinčos, atslēgas vārdi bija sievietes, kinokritika, mutes atvērums, ēters, nuvpizdunahuj
izcēlu pāris vienīgos pozitīvos piemērus, kā tur lidiju maslovu, dardžī manolu no village voice (bļa, kas mums visiem ir ar to village voice) un ketrinu šērdu no lauku avīzes guardian

tagad ar vienu aci pārlasu, konstatēju, ka personiski leģendāro ierakstu pabāzu privātformātā tomēr laikam ne tāpēc, ka uztraucos par nolinčošanu, bet gan dēļ ketrinas šērdas
jobanijs kauns

karoče, skaidrs, kāpēc sievietes ir daudz labākas literatūras kritiķes nekā kinokritiķes - literatūrā rakstnieku var ar patosu uzslavēt vai arī Nedaudz Maigi Nopelt, kamēr kino taču jebošī, arī starp rindiņām, nu, jebošī, pilnīgs love it or hate it, pie tam, vai rezultātā saņem pa muti visi apkārtējie, režisors vai tu pats - tas ir kaut kāds trešās šķiras jautājums

bez memeta filmām jūs visi par ņuņņām izaugsiet