pagājušās nakts sapnis saistījās ar futbola kluba "manchester united" uzbrucēju veinu rūniju, kas mums te lietas materiālos iet zem kļičkas "šreks". priekšvēsture bija tāda, ka mančestras klubs, tipa, atbraucis uz rīgu, lai rādītu paraugdemonstrējumus, a veins pavisam atsities no rokām, sastrīdējies ar treneri un aizmucis no komandas, tagad prasa mums uz dažām dienām patvērumu, jo pavisam nezin, ko iesākt. nu tad mēs tagad stāvam slokas ielas autobusa pieturā, es, NL un veins rūnijs, un mēs ar NL esam baigi lepnie. mol, varbūt pat vakarā izdosies pierunāt superzvaigzni aiziet līdz krievu skolas futbola laukumu un drusku padzenāt bumbu, iedomājieties, kādā gan ahujā būtu visa krievu skola un garāmgājēji, ne katru dienu kaut kas tāds notiek, ne katru. nu a par mums padomātu, ka mēs varbūt vispār kaut kādi mančestras united dublieri un jaunās talantīgās zvaigznes!

"eu, a viņš taču ar bučiem spēlē, a tur ir asfalts", man saka NL. sākam domāt, ka vajadzētu viņam iedot NL vecās kedas, tikai vajadzētu uzzināt, kāds viņam ir kājas izmērs, a rūnijs tikmēr kļūst tāds aizvien strjomnāks un tramīgāks, neticīgi veras uz slokas ielas autobusa pieturas publiku un tā. cita pasaule pavisam. ā, nu, protams, strojmnijs, mēs taču jau stundu stāvam, nevienu vārdu angliski vēl neesam pateikuši, latviski kaut ko tikai diskutējam. tā, tā, viņš tāds vienkāršs proletariāta puisis, kā lai iesāk sarunu, ko lai tādu pajautā, moš uzreiz par to kājas izmēru arī pajautāt? nē, labāk kaut ko vienkāršu, jāpaprasa, kā gan viņiem ar mančestras klubu labi te latvijā gājis, ko gan viņi tādu labu sadarījuši. "o, " uzreiz atplaukt rūnijs, "mēs te bijām ogres kultūras namā. mums rādīja vienpadsmit dokumentālās filmas par soteriofobiju*". bļia, mēs ahujā sakām, spēcīga tēma, jā. vienpadsmit! tu re ko! nu un tad jau pienāk autobuss.

viss ir labi, bet tad rūnijs pa autobusa logu pamana lielo rimi hipermārketu un kamēr mēs klakstinam knābjus - žviks! - jau pa durvīm ārā un kaut kur nozūd pāri ielai. mēs metamies pie autobusa šofera, lai aptur, un panikā ejam meklēt noklīdušo avi, minūtes divdesmit kaut ko riņķojam ap jysk automātiskajām durvīm, vo, a te jau viņš nāk - vienā rokā lielais magoņu kliņģeris, otrā divas alus "bocmanis" pudeles, pilnīgi laimīgs.