Reprise (Joahims Trīrs, 2006)


Norvēģijā ir svētki. Režisora Trīra (nē, it kā tomēr nav radinieks) pilnmetrāžas debijas kino tika vismaz gadu novazāts pa visiem iespējamiem b-klases festivāliem - augstākajā līgā norvēģi jau sen nerādas, jo parasti viņiem visa treša varavīksne mēdz šādās akcijās atklāties. Un, lūk, "Reprise" šajos festos nokārās ar balvām kā Jaungada eglīte, tagad to jau godīgi rāda arī ārpus mūsu kaimiņvalsts, piedevām, gan režisors gan abi galvenie aktieri pārstāv norvēģu kino jauno paaudzi. Pamatots optimisms, varam tikai apskaust.

Divi jaunie rakstnieki un arī labi draugi, Ēriks un Filips, stāv uz ielas pie pasta kastītes. Abiem rokās ir viņu pirmo darbu manuskripti. Kā gan viss iegrozīsies tālāk? Trīra kino par "jauno literātu tusiņu" (jā, diezgan pazīstama tēma!), kurā dalībnieki, kas ieguvuši augstāko izglītību kādā huminitāro zinātņu disciplīnām,  ir sasnieguši aptuveni 25 gadu vecumu, kad no viskija un degvīna tiek liegi pāriets uz prozaku un daudzām cigaretēm, nostrādā ar režisoru to pašu triku, kuru nupat kā piedzīvoja Valērija Gaja Germānika - viņš vēl ir pietiekami jauns, lai varētu runāt par šo tēmu tik pārliecinoši, ka nekādi jautājumi vairs īsti nepaliek. Būtībā "Reprise" ir tik fantastiski precīzs, kompetents un niansēts kino, ka tur pat noelsies no sīkām un nenozīmīgām detaļām, jo lieku kaislību un lieku kustību šeit nav vispār. Ja kādam paveicas, tad MAZLIET, un tāpat tikai vienam no viņiem. Un pirmā iznīcinošā recenzija, un Nervozā Intervija Presē, un saruna ar izdevējiem, un būšana ar sirdi tomēr tādā kontrkultūras tusiņā, un nedaudz epatāžas, patosa, kategorisma uzskatos (a ko, tā visa, pateiksiet nav?) ... Negribu skaļi ķērkt , bet analogos liriskos varoņus, nenosaukšu vārdos, var teicami palasīt arī mūsu komunālajā tīklā.

"Jaunie literāti" - jā, tas ir kaut kas. Pret viņiem var izturēties ar aizkaitinājumu vai simpātijām (kas man, godīgi, ir pārsvarā), bet, nošaujiet mani, es nespēju pret viņiem izturēties kaut cik  nopietni. Taču tieši tas jau gan Trīra filmā, gan dzīvē viņiem piešķir to cilvēcību, jo nav jau nemaz jāizturas nopietni un visas augstās runas var mierīgi laist gar ausīm, visas viņu šķietami un nešķietami personiskās traģēdijas ir tikai un vienkārši personiskās traģēdijas, nevis pasaules gals daudzskaitlī, tomēr  Trīrs vēl šeit tik perfekti izspēlē "Revolutionary Road" pamatscenāriju par "cliche, cliche", ka vairs nezini, tur smieties vai raudāt. Neticēsiet - depresijas sagrauts rakstnieks mentālās rekreācijas centrā - tas ir mīļi. Nu, ir, un viss! Un es uz beigām jau vienkārši sāku baidīties, ka režisors tūlīt ņems un kaut ko safukās, nepārtraukti taču uz robežas, a nē, viņš paliek tikai labāks.

Mans vērtējums filmai galīgi nav objektīvs, šaubos, vai tā, piemēram, patiks IT Crowdam, taču man pašam tas ir gudrs un lielisks kino.  

in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ teicamkino