Un nemaz neizskatās viņa tik oranža, ja nu tikai pašos krastos - vislabāk ūdens masa, kas faktiski plūst pa kanjona dibenu, izskatās tad, kad ir zaļa, un it kā saplūst ar visapkārt stāvi augošo mežu. Rodas iespaids, ka ir tikai mežs un mākoņi, un nekā cita. Paši ķīnieši pret Jandzi izturas ar respektu un uvažuhu, faktiski, viņi pat nesaka "jandzi", bet vienkārši Upe. 90-o gadu sākumā Jandzi sākās leģendārā Triju aizu dambja būvniecība, projekts, kura pirmās ieceres bija jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Daudzmiljardu pasākuma rezultātam bija jāveic divas funkcijas: 1)jānoregulē upes episkā pārplūšana ar bieži vien iespaidīgu upuru skaitu; 2) jāuzceļ pasaulē lielākā HES, jeb kā pie mums te saka, ебане чудо света™. Un vēl viņiem stikla tax-free veikals esot zem ūdens, vai kaut kas tāds.

Protams, lai palaistu projektu (2007.gadā), nācās evakuēt aptuveni miljonu iedzīvotāju no Jandzi krasta joslas. Tie bija zemnieki un zvejnieki, kuri negribēja pārcelties uz pilsētām, un par šīm ģimenēm pirms gada mums stāstīja režisors Žang Ke, nu, un tagad arī kanādietis Čaņs savā dokumentālajā filmā. Neskatoties uz neapmierināto burkšķēšanu, Ķīnā vispār valda optimisms. Bet vispār jau filma varēja būt vizuāli paralizējošāka, un lai ūdeņi ar simfonijām, un kalni ar debesīm, bet režisors izrādījās daudz merkantilāks.