Kad 1995.gadā 22 gadus vecais amerikāņu jaunietis Hārmonijs Korina uzrakstīja scenāriju diezgan skandalozajai filmai "Kids", viņš Holivudā bija ievērojams ar to, ka atšķirībā no korifejiem tērpās džinsos, gremoja žvačku un televīzijā uz jautājumiem "vai mūsdienās Pazolīni jums šķiet aktuālāks par Godāru?" atbildēja aptuveni "čuvak, bļe, kā es to varu zināt, kas tie par frankenšteiniem vispār tādiem?". Tas pats Krievijā tagad ir jaunā režisore Germānika, kurai viss pie pakaļas, pēc enerģētikas viņas kino ir vistuvāk Eiverija debijas filmai "Killing Zoe", un runas par "kultŗas līmeņa pzemināšanos" viņa uzskata par oligofrēnu murgiem - es šeit viņai pilnīgi piekrītu, kuru vispār kinematogrāfā interesē kaut kāds "kultūras līmenis". Te viss nopietni, devītklasnieces no Maskavas "guļamrajona", asas kustības, par nepareizām var arī atspārdīt viena otru līdz nesamaņai. Realitāte, huļe. Atņemiet "Putnubiedēklim" galveno varoni un viņas vectētiņu, pārnesiet tusovku padsmit gadus uz priekšu, izslēdzaties tualetē diskotēkas laikā no divām glāzēm vīna un pirmajām plaušās ievilktajām cigaretēm. Nesadaliet džeku. Lūk, man patīk, ka kino var būt tāds naglijs, svaigie hormoni prien no ekrāna, un nospļauties uz visu.

 in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino-