Kino, kuru vislabāk, protams, ir nevis skatīties, bet gan klausīties audioformātā (kad otrreiz skatījos, pāris vietās tā arī darīju, ļoti atmosfēriski!), tika šķaidīts ar ūdeni un persiku sulu līdz nelabumam - pirms Kannu festa Meirelešs sešreiz (!) graizīja ārā pēc viņa domām visšausmīgākās vietas, bet kas notika pēc festa, par to vispār vēsture klusē. Rezultātā "Aklumu" ārprātīgi un neizstāstāmi sabojā pēdējā pusstunda. Ja līdz tam vēl vismaz tika ieturētas agrīnā Trīra tradīcijas, lai arī ar zināmiem faktoloģiskiem feiliem, tas nekas, tad pēc tam elle un apokalipse uz zemes pārvēršas neizprotami pārlaimīgā balagānā. Atslēgas brīdis arī manāms - pēc tam, kad Džuliana Mūra pāris minūtes pilnīgā ekrāna tumsā supermārketa pagrabā meklē pārtiku un izvairas no zombijveidīgo cilvēku skavām, pie viņas pieskrien līksms terjers Bobītis, un tu sāc morāli gatavoties filmas "I Am Legend" prīkvelam (tur, kā lai to labāk pasaka, gan "I Am Legend" gan Saramago "Blindness" ir DAUDZ brutālākas grāmatas par kinoadaptācijām) kā minimums, pēkšņi visi akluma upuri sāk diet zem lietus un saskandināt ar ūdeni pildītas šampanieša glāzes pie ģimenes pusdienu galda.

Apzinīgi izpildot obligāto fizioloģisko nianšu programmu, morālās priekšā tiek pielikts šlagbaums, antropologi spļaudas. Tāda sajūta, ka režisors kaut kur šajā vietā pats ir nobijies no sava kino un šausmās pazaudējis visus pavedienus. Lai arī kā nebūtu, es tomēr Meirelešu tāpat uzskatu par visspēcīgāko šobrīd režisoru tieši kinematogrāfijas ziņā (tomēr vietām no kadru krutuma stingst kājas), atliek tikai gaidīt labākus scenārijus, ko gan vēl darīt. Viss būs.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / a ko iesākt / apm.ņurd. / afigkino