pēc čīles uzvaras (pirmās uzvaras kopā amerikā vēsturē!) skatos wayward pines

nu ko
jāpiemin divi momenti. pirmkārt, mūsdienu kulta rakstnieks bleiks kraučs (viņu bez manis moš honeybee ir lasījusi vai razbainiegs?) iet serčikā gandrīz viens pret vienu. otrkārt, šamalans taču jebkuru trilleri desmit minūtēs pārvērš par komēdiju, tas viņam izdodas pat stāvot aiz galvenā režisora muguras. neraugoties uz visu savu aligatora dabu, es uz dzīvespriecīgo indieti jau sen kā nespēju nopietni sadusmoties
taču, lūk, viņa, kino maģija
kā var izdarīt tā, KA TEKSTS IET VIENS PRET VIENU, BET IK PĒC DESMIT MINŪTĒM GRIBAS ZVIEGT?????
bezmaz pēc katras sērijas meties pārlasīt oriģinālo autoru - tā viss tiešām tur bija, jā, tā, bļaģ, bija!

es mazliet paskaidrošu tiem, kas nešarī jomā. kraučs - tas faktiski ir kaut kādā ziņā otrs hariss (specifiskāks, un, po mņe, aizraujošāks ar visu šo izcilo literāro nihilismu, bet tas tā). vai jūs var iedomāties "jēru klusēšanu" uzfilmētu pēc teksta, kuru var skatīties ar popkornu un gārdzieniem? nevarat? paskatieties wayward pines un jūs varēsiet visu pasaulē.

rezumējot, kino pēc dabas ir ne tik daudz kā ananāsu variācijas par tvinpīku, cik trīra "karaliste". un, iespējams, tā ir pat labāk.

turpinu skatīties wayward pines

otrajā seriāla pusē, kad fokss, šķiet, ir izpizģījis šamalanu no pludmales, viss jau aiziet po vzroslomu
arī nav slikti

/domīgi/
...gar visu kūts ārējo sienu garos lāstos, noliktas katra atsevišķi, sadudinājās barošanai nolemtās zosis, kas nevarēja pakustēties, bet tik izbāzt kaklus pa caurumiem, lai paēstu un padzertu. Tādējādi tās drīz vien kļuva divreiz smagākas un nekādi spārni tās vairs nevarēja pacelt gaisā. Un, kā Straumēnu saimnieks rīkojās ar zosīm, tā neizdibināmi likteņi rīkojas ar tautām, pirms bojā ejas uzsūtīdami tām lielu pārticību, jo tā arvienu ir lielas nelaimes priekšvēstnese...
/atguvies/
tāks, pie kā es paliku

sk. kingsman
nu vot smējās, smējās par amerikāņiem
a kā piecas minūtes baznīcas masakrs - tā tīrs roberts rodrigess

...Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā, gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā....
/vēlreiz atgūstoties/
tā. pie kā es paliku. ak, jā.