martcore laimīgs
...kā divi balti burinieki bezgalīgajā dzīves okeānā, kas bezjēdzīgi ir peldējuši katrs uz savu nekurieni, lai beidzot satiktos un roku rokā dotos aiz horizonta; kā divas septembra rudens lapas, kas spēji uzvirmojušas gaisā vēju un lietus dejā, lai uz visiem laikiem pamestu silto komposta kaudzi un nestu prieku katrai dzīvai radībai; kā divi sēru vītoli, pazemīgi noliekuši galvas senās dzimtas māju priekšā, kur tētiņš uz lieveņa asina izkapti, bet ruksītis līksmi tekalē pa biešu lauku...bet labāk dosim vārdu vecākiem. dārgā lidija fjodorovna!...

upd: tur vēl čaika (negribēti) demonstrē klasi. mācies, unpaj!

a cik agrāk rīgā bija ķinīšu
mans iecienītais kombo bija sarkanā ausma un oktobris - tikko pabeidzās viens, varēja cēli demaršēt uz otru
un tad vēl visādi margināli kultūras iestādījumi visādās jebeņās, tipa, kosmoss. vai aurora. vai blāzma.

par troņu spēlēm runājot

a jums nav tā, ka, teiksim, izvēloties grāmatu, iegrimt tādā milzīgā fantāzijas pasaulē ar daudziem personāžiem un sarežģītām savstarpējām attiecībām, vai iegrimt reālas vēstures pasaulē kaut kādā 17.gadsimta spānijā ar tikpat daudziem personāžiem un sarežģītām savstarpējām attiecībām - tas nekonfrontējas?!
vēsture nav tik interesanta, kā fantasy. taču vēsture ir daudz pamācošāka un vispār ieguldījums ne tikai erudīcijā. tas ir kā izvēlēties starp ekšenu un drāmu.