martcore laimīgs
...kā divi balti burinieki bezgalīgajā dzīves okeānā, kas bezjēdzīgi ir peldējuši katrs uz savu nekurieni, lai beidzot satiktos un roku rokā dotos aiz horizonta; kā divas septembra rudens lapas, kas spēji uzvirmojušas gaisā vēju un lietus dejā, lai uz visiem laikiem pamestu silto komposta kaudzi un nestu prieku katrai dzīvai radībai; kā divi sēru vītoli, pazemīgi noliekuši galvas senās dzimtas māju priekšā, kur tētiņš uz lieveņa asina izkapti, bet ruksītis līksmi tekalē pa biešu lauku...bet labāk dosim vārdu vecākiem. dārgā lidija fjodorovna!...

upd: tur vēl čaika (negribēti) demonstrē klasi. mācies, unpaj!