dargā redakcija, es hujeju
atkārtoju vēlreiz
IETVE IR DOMĀTA KĀJĀMGĀJĒJIEM. velosipēdists uz ietves ir viesis, nevis pilntiesīgs satiksmes dalībnieks. velosipēdists var šefot uz ielas vai veloceliņa. PUNKTS. es nesaprotu, ko šeit vispār vēl ir iespējams apspriest

a ciešanas par tēmu "ielas mazas", "mašīnas nesmuki uzvedus", "te nav kur citur braukt" - ar šīm problēmām var rakstīt uz sportloto, rīgas domi un jēzum kristum, lieciet mierā normālus cilvēkus
ja jau sākas sviests par to, ka valsts pilsonis ar hokejsomu velobraucējam ir NEĒRTS ŠĶĒRSLIS (kāpēc vispār cilvēks gāja tādā paskatā uz ielas, absurds, būtu mājās sēdējis!!), es varu atklāt vēl dižākus jaunumus - mammas ar ratiņiem, sadevušies rokās pārīši, alkoholizētas kompānijas un galdnieks, kas rokās nes logu - ir vēl neērtāki, sasodīti neērti cilvēki, jā.
tikai, ja kāds domā, ka tagad kāds no viņiem sāks rūpēties par tiem satiksmes dalībniekiem, kas ar saviem metāla spēkratiem divreiz lielākā ātrumā hujārī aiz muguras, tie ir dziļi maldi, jo ietve kā reizi pieder mammām, alkoholiķiem un hokejistiem, nevis riteņbraucējiem. viņiem ir pohuj, un tas ir pareizi.

Rīdzinieki etalonus vilcienos izmanto aktīvi
--------------------------------------
smieklīgi, kad žurnālizdi e-talona vietā sāk rakstīt etalonus
sajūta, it kā mūsu galavspilsētas iedzīvotāji pēc galvu reibinošā satiksmes departamenta ahuja būtu izlaupījuši bureau international des poids et mesures parīzē, un tagad vilcienos "drīkst apsēsties jums blakus? mana pakaļ aizņem tieši vienu metru diametrā", "jums gadījumā nav litrs spirta?" un mašīnists brauktu ar precīzi simts luksu gaismu mirdzošajās acīs

iešu psudienot ar narvesena burgeri
man pat ir taloniņš, pēc kura sanāk, ka burgeris man pienākas par skaistām acīm
kur ir tuvākais rehaba centrs džankfūda atkarīgajiem

sludinājums avīzē: "meklēju elektriķi-atslēdznieku kopējai sadarbībai, kas noteiktā brīdī var atslēgt elektrību atsevišķā telpā, ēkā vai pat pamestas rūpnīcas teritorijā. darbs pārsvarā naktīs. fredijs k."

lūk, britu "broadchurch" varbūt nav tik dižs pasākums kā skandināvu "tilts" (kas nav redzējis, tas durags), bet arī ļoti un visnotaļ kļovs

par iešanu - es jau no bērnības biju ietrenējies pārvietoties pa ietvi kosmiskos ātrumos, pat fiziski rūdīti vīriešu kārtas paziņas šausminājās
turbo izrubīt palīdzēja tikai laulība

apm 13-g veca meitene tramvajā krata sirdi draudzenei: "iepazinos ar vienu džeku internetā, baigi forši, bet izrādās, ka reālā viņam nav ko teikt. vēl viņš mani iepazīstināja ar savu draugu, bet tam nav ko teikt pat internetā'.