pirms uzrakstīt psto par sleigh bells jauno albumu, nolēmu uzrakstīt psto par morāli
par morāli nav vienkārši rakstīt, to jūs paši ziniet, tiesa, vieglāk nekā par sleigh bells

karoče, situācija
pieļausim, esmu vientuļš bagāts tētuks, un man ir meita, kas mācās vienā klasē ar mazturīgas un pamestas sievietes meitu, un viņas kļūst labākās draudzenes klasē
pieļausim, ka es NESPĒJOT SEV ATTEIKT (jo esmu puslīdz labs cilvēks, nevis kautkāds pidarass) uzaicinu pa vasaru pamesto sievieti un viņas meitu pie sevis vasaras mītnē pie jūras

nu, vot, meitas draudzenes māmiņu es ataicinu drīzāk tāpēc, lai nesatrauktu, ka esmu psihs pedofils, a pašu viņas meitu - lai manai meitai būtu interesanti un jautri pavadīta vasara

paga, klausieties tālāk

gadiem ejot, mana meita mācās smalkā lielbritānijas koledžā un brauc ar aston martin, bet mazturīgās sievietes atvase mācās teķī un brauc uz turieni ar tramvaju

nākotnes perspektīvas ir acīmredzamas
a morāle ir par draudzību

teiksim, kā jūs tagad uztverat manu un sievietes DRAUDZĪBU, vai arī meitas un šīs sievietes meitas DRAUDZĪBU? hū end hū iz ze frendz?

man ir sajūta, ka uz pasaules virsmas vēl atrodas cilvēki, kuriem vienlaicīgi patīk gan hardcore, gan popmūzika
tas īsumā viss

bet, lūk, kur jautājums par draudzību noved
interesēs
kopīgos vaļaspriekos
respektīvi, ja divus cilvēkus bērnībā ir interesējis ātri skriet un skaļi bļaut, tad pēc tam, kad vienu interesē gleznot ainavas, bet otru - ieguldīt investīcijās, viņiem vairs nav par ko runāt
te kaut kas ir nepareizi

mēģināju noskaidrot jautājumu par krāsām
centos saprast, kas ir "ugunssārts", paņēmu no atvilknes kaut kādu vecu kladi, izplēsu lapu un to aizdedzināju ar šķiltavām
degoša uguns ir blāvi oranža
kad es nopūtu liesmu, izplēnējošā lapas mala kļuva ĻOTI sarkana, laikam tas arī skaitās - ugunssārta,
tā bija vēl "sārtāka", nekā, teiksim, gleznotāji zīmē rudens kļavu lapas, cik nu mana acs spēj saskatīt krāsas

lūk, ja kaisles krāsa skaitās, tipa, sarkana un seriāls "ugunsgrēgs", tad reāli pavisam sarkans - tas ir degšanas pēdējais posms, tad, kad jau viss ir gandrīz izdedzis
vai arī ugunskurā, kā deg koks, un kādas ir ogles
tas ir labs moments par kaisles izpratni, jā

lūk arī draugu akvārijā pēdējā unikālā zivs atdevusi galus
turpmāk audzēšu tikai naudas lādi

karoče, no patiešām smiekligā
mūsu rajonā ir kaut kas izdomājis apzagt dzīvokli un realizējis ideju, eju uz vietējo kiosku pēc cigaretēm, tur priekšā sēž pārģērbies ments kurtkā un keponā (!), kas prasa ņinai, kas un kā, da kas un kā, neviens neko nezin :)

tālāk sākas ultra
aizbrienu līdz otrajam kioskam, lai nopirktu pudeli alus, tur dispozīcija ir šāda: iekšā pie galda sēž vietējā autoritāte ar diviem draugiem un atvērtu logu, a ārā pie galdiņa sēž viens vietējais un divi nezināmie, kuriem vietējais dala kārtis un māca spēlēt "mafiju'. ar tekstiem "понимaете? вы - мафия!".

kā lai to labāk pasaka, vietējā autoritāte spēli "mafija", kuras noteikumi skan caur atvērto logu, nezin. tas vēl tā, a lāčupes kapi ir pāri ielai.

"мартыньш, кто это ваще?", "я их не знаю", jūtu, šī būs kvēlākā diena rajona vēsturē

man pasaules izzināšanā, kurā es ar grūtībām noturējos nepārdurot ar adatu sev acis, vienmēr ir interesējis, kas ir cilvēkam svarīgāks - redze vai dzirde
nu, tas, ka no maņām oža nav svarīgākais, to mēs tāpat saprotam
bet no šīm divām, tas ir kaut kāds kosmoss, redze un dzirde

vēl ir tāds moments - maņas un sekss
teiksim, kā var sacelties džekam, ja viņš nekad nav redzējis sievietes krūtis
a es savulaik esmu gandrīz beidzis no meitenes smaržas
a meitenēm patīk mans superdziļais balss tembrs
vot