tā jums nav metalka visāda!
( Zilie Suņi! )

skatos romantiski muzikālo izklaides pasākumu "american hardcore", par sabdžu jau vispār
tur čoinie frīki tuso
uzdirsts grupai eagles tiek jau 50-jā k/f sekundē
nopietni cilvēki

betmenu gaidot
mēs te tā konstatējām, ka ja latvijā uzņemtu epiku ar īstu supervaroni, vienīgā sižeta faktūra, kas puslīdz der, ir "purva bridējs"
proti, te viss puslīdz skaidrs

parastais puisis edgars (kristāns beils) pa naktīm ir tā kā redzēts neprātīgi ārdoties pa centru zirga mugurā, tā kā nē
patiesība zirgs, kā to labi var noprast, ir mehānisks un pusfilmu Edgars Beils to konstruē no tīra zelta, pobedīta un karbīda, lai tumšajās vakara stundās pārvērstos par Black Rideru un cīnītos ar Noziedzniekiem
Noziedznieku "purva bridējā" ir vienkārši dafiga, bet pats galvenais ir arhiienaidnieks Akmentiņš (aka Rolling Stone)

tāpat Edgaram Beilam ir arī meitene Kristīne Zeta - Džounsa
tā, kā viņš nedrīkst atklāt savu supervaroņa identitāti, Black Rideram nākas regulāri piedzerties, lai turētu Zetu - Džounsu zināmā distancē
turpināšu strādāt pie scenārija

Iztiksim bez prelūdijas - Timura amerikāņu debijā mēs gājām skatīīties, kā lācis prot braukt uz motocikla, amerikāņi - panostaļģēt pēc "Matricas". Un nu, lūk, aktieris Makevojs, kas paranoidāli ir līdzīgs citam aktierim Genādijam Hazanovam jaunībā, Džolija, kas visu laiku smaida kā eņģelis un kopējā anturāža, kas daudz vairāk piestāvētu k/f "Hostel" nevis Vahovskiem. Specefektu lērums ir vietā un nevietā (kosjaki ar īso montāžu Bekmambetovam ir vienkārši hrestomātiski), sižets atgādina kolāžu, kur ne tik būtiska ir notikumu secība, kā citātu nepārprotamība.

Kopsummā filmu ļoti glābj tas, ka Džolija ar Frīmenu uz visiem pārējiem mēdz skatātīties kā uz tādiem drusku nesaprātīgiem bērniem.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / intertainment/ apm.ņurd. / afigkino  

Piecus gadus ildzis talantīga režisora Aranovska projekts žanrā "metafiziskais kino", pēc kura jautājumu paliek vai nu ļoti daudz, vai nu neviens. Sižets, kurā viens varonis mirst, bet otrs dauza galvu pret sienu, nespēdams neko izdarīt, paši saprotat, neko īpaši līksmu mums nesola. Un tad vēl neskaitāmie milzu tuvplāni, varoņi divas trešdaļas scenārija teksta pat neizrunā - viņi to IZDVEŠ vai IZČUKST. Un šeit nav nekā tāda, ko varētu nosaukt par patosu, jo emociju gamma te ir vienkārši pārpasaulīgā līmenī -  Izijas milzīgo acu tuvplāns, palēlināti krītoša sniegs fons, vārdi "Tom...es mirstu...nepamet mani", ieskanas kaut kāda sirdī ieduroša mūzika - un viss, skatītājam jau ir paralizētas kājas un rokas. Kāds te vairs patoss.

No sākuma vēl gribas kaut kā orientēties ezotērisko simbolu lērumā un mēģināt pieķert režisoru sarežģītā pasaules uzbūves struktūras skaidrojumā, taču vēlāk vienkārši atmet ar roku un skaties uz kosmosu, kas ietilpināts parastā stikla sfērā.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / spēcīgi / afigkino 

meierovica vārdā varētu nosaukt netālo izklaides un rekreācijas centru "truba"
a to iepriekšējais nosaukums sevi jau ir izsmēlis