Baldur's Gate sāga turpinās 2
"Komanda, čuvaki. Mēs strādājam komandā. Katrs atbalsta katru. Kas nepakļaujas likumiem, var iet atpūsties uz vaska figūru muzeju. Un saudzējiet sevi!" - tādu runu es teicu saviem brāļiem un māsām jūras krastā netālu no pamestās bākas. Kādu brīdi pirms tam pie mums vērsās kāda vaimanājoša dāma, viņa meklēja savu sīci, kurš bija ieklīdis spēlēties kaut kur bākā. Pēc jaunākajām ziņām bākā rīkot piknikus ar šašlikiem, alu un meitenēm ir iecienījuši vorgi - tāds interesants vilku paveids. Jāsteidzas esot nekavējoties, kamēr atvase vēl nav glītos gabaliņos uzdurta uz šampūriem. "Ātrāk? Pieskatīt vajag labāk. Un ja neklausa, uzšaut pa dibenu", rūca skeptiskais kareivis Halids, "un ja nevar pieskatīt, tad ej un sameklē normālu veci, kurš var. Piemēram mani!"
Pēc tam es notureēju jau minēto runu, no kuras izrietēja, ka apkārt blandās sirēnas (driādes, kuras mēs gājām meklēt, izrādījās sirēnas, bet labāk no tā nevienam nepaliek; tiesa, pērles ir un daudz!), vēl visādi nezvēri un vest pēc stundas visu komandu uz Stradiņiem kaut kāda palaidņa dēļ nebūtu saprātīgi. Vīri saprata. Kā rezultātā pie vorgiem mēs nokļuvām tikai kaut kur pievakarē un uztaisījām pamestajā bākā nelielu armagedonu. Sīkais skaitās pazudis bez vēsts. Bet tie jau tādi nieki vien ir.
( turpinājumā - ilustrētais almanahs )
