Par vardēm un mērkaķiem
Ir nepieciešams ļoti skaidri apzināties, ka visnesatricināmākās vērtības, kuras liekas fiziski konstantas var ļoti viegli mainīties. Piemēram, garša. Es nerunāju par to, ka cilvēkam garša var mainīties kaut kādu masu mediju iespaidā (t.i., mainās nevis pati garša, bet tās uztvere), bet gan par...nu, teiksim, varžu kājām un mērkaķu smadzenēm.
Kaut vai PSRS sabrukšanas laikā bija skaidrs, ka varžu kājas stabili asociējas ar brīvību un labāku pasauli. Respektīvi, tā ir labākas pasaules garša, un labākas pasaules garša nevar negaršot. Ja negaršo - tātad tu neesi tam gatavs un ej vien vergot tālāk. Tādēļ, ja neiepatīkas ar pirmo reizi, jāmēģina otro, trešo un ceturto. A kurš teica, ka brīvību nenāksies izcīnīt? Nu vot!
Tajā pašā laikā tāda delikatese kā mērkaķa smadzenes asociējas tikai un vienīgi ar nabadzību, netīrību un visādiem spidiem. Runa iet par cilvēkiem, nevis pašu maltīti! Tīri no higiēniskā viedokļa tā ir varde, kas tur kārpās pa visādiem smirdīgiem purviem, dubļiem un vēl hujzinkurieni, kamēr mērkaķis kulturāli sēž kokā un viņa sarkanā pakaļa spīd un laistās it kā viņai pāri būtu pārgājusi "Zewas" reklāmas kampaņa.
Vai arī tā japāņu indīgā zivs? Normāls cilvēks indīgu zivi mūžā neēdīs (ak, eksotika? maziņais riska procentiņš? pamēģiniet brētliņas eļļā ar gadu pārtērētu termiņu!). Bet nē, skaidrs, ka japāņi nav taču nekādi ultraduraki, redz, kādu tehniku ražo, tātad tā indīgā zivs ir kautkā novedusi viņu līdz tādai labai un smalkai pasaulei, ka viņi ar prieku strādā aš 14 stundas no vietas un piedevām vēl klausās taksī klasisko mūziku.
Kamēr poļu pļuškas pašus poļus ir novedusi līdz psihiskai satiksmei, mašīnu zagļu bandām un mafijas perēkļiem.