pata
Reiz Patai bija tik ļoti noriebušies darba kolēģi ar savām koorporatīvajām ballītēm, ka kārtējā koorporatīvajā ballītē viņa nolēma kantori iznīcināt uz visiem laikiem. Pa kluso piebērusi visiem kokteiļiem un dzērieniem viagru un citus pa televizoru un internetu reklamējamus preparātus, Pata ar apmierinājumu noskatījās, kā kolēģi pat lāgā nepaguvuši viens ar otru apsveicināties, nozūd nomaļos kantora kaktos - jau pēc pāris stundām telpā nebija palicis neviena cilvēka, un Pata vienā mierā apēda vientuļi stāvošās kūkas.
Nākamajā rītā kolēģi kautrējās cits citam acīs paskatīties, arī šefs visu dienu raudzījās rakstāmgalda atvilknē, atlūgumi gūlās uz galda viens pēc otra, bet Pata palika kantorī vienīgā un galvenā - pēc mēneša viņa jau bija aizpildījusi visas štata vietas ar draugiem, radiem un paziņām, bet tas viss līdz nākamajai koorporatīvajai ballītei.