kultūras dienas prāgā: dream epic
toties šīsnakts sapnis bija patiešām uz goda - garš, sakarīgs, daudz smieklu, jautrības un visādu priecīgu notikumu

tajā es ar daudziem ievērojamiem draugiem un neievērojamu kultūras darbinieku grupu devāmies uz čehijas galvaspilsētu prāgu piedalīties ar kolektīvu priekšnesumu 'latvijas kultūras dienu prāgā' ietvaros, a faktiski, noslēgumā un kulminācijā.
pēc mums bija paredzēta tikai nila k grāmatas kopiju publiska toļi izdāļāšana visiem par velti, toļi sadedzināšana uz kārļa tilta - neviens to īsti nezināja, jo pats nils nezināmu apstākļu dēļ ekspedīcijā piedalīties atteicās.
brauciens sāās lieliski - jau autobusā man kāds nospēra šprotes, salmiņus (tāda man bija iecerētā dāvana čehijas kultūras ministram)un krustvārdu mīklu. es pat zinu kas, bet neteikšu.
autobuss mūs ieveda tumšā, lietainā un urbānā rajonā pie viesnīcas, kuru ar latvijas kultūrkapitāla fonda atbalstu mums organizēja tūrfirma "streptakoks un ko". viesnīca izrādījās gadsimta sākumā nodegusi metālrūpniecības fabrika, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
gulējām tumsā guļammaisos piespiedušies cits pie cita. kaut kur pilēja ūdens, bet no apkšas atskanēja biedējoši trokšņi.
ja tā atreferē, tad tur laikam tomēr cilvēki devās pēc dzirām. bija decembra sākums, sniegs un dubļi uz asfalta.

jo, jā, prāgā mūs ielaist nevar, tas nav prāta darbs - mēs sākam nekavējoties uzvesties kā elektriskās spēles world of warcraft varoņi pilnos apmēros.
nākamās dienas rītā, lūk, rasbainieks jau ar kaut kur atrastu sniega lāpstu draud trolejbusam un dēmoniski smejas. lūk, kosmonavtovičs ar krokodila cienīgu smaidu un pudeli sļivovices kabatā izpilda ielas vidū dažas marlezonas baleta kustības, sējot gājējos paniku. es rakstīju kaut kur kaut kādus grafiti.

oficiālie kultūras pārstāvji bija daudz piezemētāki. jaunās un ne tik jaunās dzejnieces, sadevušās rokās pa pāriem ik pēc desmit minūtēm mīklaini pagaisa tuvējo parka ēnās, lai atgrieztos vēl draudzīgākas un līksmākas. literāts rihards bargais iegāja kādā dārglietu veikalā, no kura loga pēc tam ar megafonu vēstīja, ka viņš noteikti būšot, tiesa, neteica kur un kad.
kinokritiķis normunds n vispār jau no paša rīta bija nerunājami piemāvies. viņš skatījās uz pieminekli kādam čehu militāristam un kaut ko pie sevis laimīgi īdēja. literāte laura vecgrāve ar pārmetošu atriebes eņģeļa skatienu mēģināja visus kaut cik vest pie prāta un atbildības, taču tā kā aģitāciju pārsvarā nācās izvest tajos pašos ēnainajos parkos ļoti apšaubāmajā sabiedrībā, tad drīz vien asā sociālā kritika no ekspedīcijas dalībnieku galvām pārtransformējās uz vietējo iedzīvotāju nelāgajiem paradumiem..
rakstnieki pauls bankovskis un andra neiburga, savukārt, devās kopā pa milzīgu, tukšu un piesnigušu prospektu, kura galā tālumā vidēja gigantiska, kapitolijam līdzīga ēka ar zvaigzni uz jumta. mēs vēl ilgi redzējām viņu stāvus aizvien sarūkam.

kas atiecas uz pašu pasākumu, tad tur, lai nebūtu nekādu pārpratumu, ierasties no visas ekspedīcijas spēja tikai viens cilvēks - es. tā bija galerija,pilna ar čehu latviešu pieaugušajiem un bērniem.
bez čehu kultūras ministra, kas nerunāja ne latviski, ne angliski, no mūsu puses mani sagaidīja ārkārtīgi mārai zālītei līdzīga persona, lai neteiktu vairāk. aiz briļļu stikliem vīdēja visi latvijas likteņi.

viņi gaidīja teātra uzvedumu "skroderdienas silmačos". es biju viens. es uzkāpu uz miniatūrās skatuves.
"dārgie draugi", es teicu, "daudz laimes kultūras dienās. ceru, ka mūs tās visus vienos. mūsu pārējie brauciena biedri ir diemžēl ļoti..."
"nepozorī tautu!", kaut kur pirmajā rindā nozibsnīja jau minētie briļļu stikli.
"...ļoti, ļoti slimi", es turpināju. "saindēšanās ar šprotēm un salmiņiem. tādēļ lugas 'skroderdienas silmačos' vietā jūs redzēsiet mono un sololugu 'sprīdītis' pēc annas brigaderes motīviem.
"izrāde ilgs", es turpināju, aizvien vairāk iejūtoties griškoveca ādā, "četrpadsmit minūtes un..."
"ES TŪLĪT BŪŠU", pēkšņi kaut kur ārā pa visu ielu noaurojās megafons.
un tad es pamodos.