Laikam Cvetajeva
Lūk, "Likteņa ironija vai Ar vieglu garu"
Es aizvien īsti nevaru saprast, kādēļ man tā filma tik ļoti patīk, ka es tiešām katru jaungadu viņu skatos, un man neapnīk.
Kad es biju sīks tur, protams, viss skaidrs - tā man likās ļoti smieklīga filma, nu, kā Ipolits tur mazgājās vannā vai arī kā viņi tur pirtī svērās kopā uz bruderšaftu.
Tīneidžera vecumā man likās, ka tā filma ir ļoti smeldzīga, būtībā es viņu arī tagad uztveru kā ļoti smeldzīgu filmu, bet nu jau kaut kā savādāk.
Vēlāk tam visam pievienojās arī nostaļģija - it sevišķi pa jūtām sit tas pats pats sākums, tās aizputinātās blokmājas un deficītais šampanietis rokās un eglīšu pārdevēji uz katra stūra...Da ko tur runāt, nekādi ziemassvētki nevar aizmainīt pirmsjaungada sajūtu.
Bet laikam jau es mīlu to filmu dēļ kā cita.

Lūk, tagad uz mana Winampa ir tāda skaista pusotra minūte, kas saucas "Мне нравится, что Вы больны не мной". Tā ir tiešām tāda dvēseles terapija.