Lūk, nupat kā Kannu kinofestivāla atklāšanā esot parādījuši turpat vai manu gada lielāko kinocerību, brazīlieša Merelješa (cerība, cerība) jauno filmu "Blindness"; tā tāda ideja, kā ar 25 miljonu USD budžetu var uzņemt pasaules galu. Ideja, man šķiet, fascinēja visus - armagedons startē ar to, ka kādā pilsētā cilvēki viens pēc otra sāk kļūt akli, kas, protams, naturāli izraisa vispārēju sabiedrības morāles, ētikas, etc totālu degradāciju, sākot ar smirdēšanu un pārtikas meklējumiem, beidzot ar Gaela Garsijas Bernala pašsludināšanos par karali un pirmās nakts tiesību ieviešanu vietējā kanalizācijā. Redzīga ir tikai galvenā varone, bet saprotamu iemeslu dēļ šis fakts ir jāslēpj.Nē, nu tā ir grandioza ideja, un vienreizēja iespēja uzrakstīt trešo versiju visnozīmīgākajam dzejolim visā pasaules kinovēsturē, respektīvi TS Eliota rindām:

This is the way the world ends / Not with a bang but a whimper. (Tā beidzas pasaule / Ne ar grauju, bet smilkstiem)

kas aizsākās ar "Apocalypse Now", bet beidzās ar "Southland Tales", tiesa, pastāv vēl klasiskā Holivudas versija, kur pasaule beidzas ar to, ka amerikāņu prezidents, nošāvis visus nāvējošos asteroīdus ar iznīcinātāju atgriežas mājās, un viss atliekas uz gadu, bet ne jau par to ir stāsts. Tad, lūk, kā stāsta aculiecinieki, Merelješs šo filmu esot sačakarējis un noslēguma dzīvo miroņu nakts vietā esot atkal vecā labā morāle. Kas tikai liecina, ka Kuarons vai Merelješs tā arī nespēj izlauzties no krātiņiem brīvībā, kamēr Kellija "Not with a bang but a whimper" jau sen kā elpo svaigu gaisu.

The only thing more terrifying than blindness is being the only one who can see