asociatīvās važas, strukturēt domas slinkums, neimdropings massive
šodien kaut kāds lielisks noskaņojums uzvilkt sev cūkas galvu un iet cibā sludināt kaut ko tādā garā, kā missis kārmodija filmā "the mist". ibo ņeh.
vēl aizvakardien es skatījos ķinīti, kurā pīters stormare tuso ar velaskesa un bēkona gleznu reprodukcijām rokā.
savukārt, jau vakardien es kaut kur tutrubā nejauši uzgāju interviju ar
kristianu mārkliju un visu viņa dīdžeja komplektu, līdz ar ko arī panesās. mārklijs - tas ir tāds džeks, kas astoņdesmito gadu vidū pamanījās izdot vinila plati bet vāka, un uz jautājumu, kur, bļe, vāks, godīgi atbildēja ar pretjautājumu - a nahuj jums vāks? vēl viņās nodarbojās ar tik klasiski lielisku lietu, kā citu mūziķu kasetes ieraksta lentas sagriešanu gabalos, salīmēšanu kā pašam patīk un palaišanu atpakaļgaitā trīsreiz lēnākā ātrumā. vārdsakot plašas dvēseles cilvēks ir ir mārklijs.
tāpēc nākamais, kam es jau pavisam nejauši uzdūros internetā, bija cita ievērojama kultūras darbinieka francūža
antonēna arto darba "cietsirdības teātris" (vai arī pareizi ir "nežēlības teātris"?) teksts, kuru pirms tam nez kāpēc nebiju lasījis. ar prieku izlasīju. vstavilo. biogrāfiju arī. arto bogrāfija man it sevišķi patīk, cerams,
degeneralis liks mierā bukovski un tieksies pēc patiesiem horizontiem.
tāpēc, ja es atcerējos mārkliju, tad pirmā doma šodien man galvā bija vienkārši ģeniāla - ka žanru "japāņu šausmu filmas" asociatīvā līmenī vislabāk raksturotu kombinācija no tiem tokijas seksuālo izpriecu kvartāliem, kuros baltos mērkaķus ne īpaši laiž iekšā un kustībām, kuras ar galvu veic avangarda mākslinieks keidži haino instrumentu spēles laikā. naturāli, kad filmā "the ring" parādīja zināmo kadru ar meitenīti, pirmā doma bija - bļe haino beidzot dakruķījis galvu!
vai arī kas cits ko keidžitiktāl par doktoru hausu, bet tagad es jums pastāstīšu par to, kas jūs sagaida pēc nāves.