Sweet Sweetback's Baadasssss Song (1971, Melvins van Pīblzs)

Amerikāņu eksperimentālā kino varonis un žanra "blaxploitation" pamatlicējs van Pīblzs svilina te tādos apmēros, ka Irākas karš nobāl viņa priekšā. Jau ar filmas pirmajām sekundēm / titriem 13 gadīgais afroprotagonists drāž kaut kādu nēģeru māmuķīti, naturāli, Rolfa de Hēra garā. Šis ir arī faktiski viss, ko mūsu galvenais, jau pieaugušais un totāli nerunīgais varonis Saldpakaļa prot, ja neskaita diezgan vājās prasmes piecas minūtes ar rokudzelžiem dauzīt baltādainā rasistiski taukmūļainā policista purnu. Vai arī nemākulīgi iedurt viņam ar biljada kiju vēderā.

Tāpēc visa Amerika ir kājās, katrā pilsētā uz ielām tiek taujāts "Have you seen Sweetback?", bez Svītbeka apstājas rūpnīcas, fabrikas, bordeļi, kamēr Saldpakaļa savā disko bikškostīmā bēg, saprotams, uz Meksiku. "Vai te nav bijis Svītbeks?", taujā fermerim šerifs  kaut kur pie Kaleksiko vai El Paso. Nē? A Saldpakaļa tikmēr ar zaļu, izpujušu caurumu vēderā, tuksnesī atrastas ķirzakas asti mutē un nočurātos gumijas zābakos trīs minūšu attālumā no nāves sliekšņa aizrautīgi krūmos sekso ar kārtējo afroamerikānieti. Jo VIŅŠ IR NEATVAIRĀMS!

Pīblzam pats kinematogrāfijas process sadalās divās daļās -  muzikālajā un nemuzikālajā. Pēdējā gadījumā blaxploitation tiek veidots kā stāsts par nēģeriem, kuri nakts tumsā dara savus melnos darbus; apgaismojums ir tikai reklāmas ugunis un mašīnu fāras, nē, redzēt neko nevar. Toties, kad atskan ultraavangardiskā fanka motīvi, tie attiecīgi iekurbulē arī režisoru un viss pāriet ļoti, ļoti psihodēliska klipa režīmā, un caur izgāztuvi skrienošais Sweetbacks arī kalpo kā sociālā horeogrāfija, kuru vārdiem nevar aprakstīt, tikai ziniet - 99-os frankos redzētais ir peļu sūds. Un visbeidzot runā te nēģeri "jive" dialektā. Tas ir apmēram tā:  "it's a Man, see everybody's  needa Man and i'm yo Man, righta, not them? Brothers and sisters who have had enough of the Man."

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / to be tha MAN /  afigkino