Akira (1988, Kacuhiro Otomo)

Animē svētā totēma govs numur viens. Kā apgalvo adepti, īstais animē sākas tieši no šejienes - japāņu prettrieciens Disnejam, paši jeņķi par prettriecienu uzzināja tikai 13 gadus vēlāk, jo štatos šī animācijas filma uz lielajiem ekrāniem nokļuva 2001-jā gadā. Starp citu nākamgad būs arī parastā kinoadaptācija, kā runā, ar dekapriju galv.l.
Viss no šejienes, viss no šejienes... Tā ir estētika, kas parādās tik epizodiski, ka to nevar uztvert nopietni. Visvairāk hiperreālisma un antidisnejisma elementi atplaukst pašās beigās, kad rāda izmaiņas visuma struktūrā - un tieši tad ļoti gribas iegaudoties "kur gan jūs bijāt agrāk?". Ar "Akiru" tā notiek. Paņemot atsevišķus fragmentus vai scēnas var bezgalīgi sajūsmināties. Paskatoties uz "Akiru" kā vienotu darbu - pardon, tas ir bezgaumības kalngals.

Visbiežāk filmā sastopamā epizode - bļāviens "uāāāāā", iegrūstošs asfalts un lidojoši betona bluķi. Tas ir ekšens. Sākumā tas vēl turas uz motociklistu bandām un ātruma, jau pēc pirmās trešdaļas tas kopā ar "Akiras" mesidžu pazūd neticami daudzskaitlīgās "uāāāā" vaimanās - atkal uzspridzinājuši krematoriju. Tas, ka pasākuma dalībnieki attiecības mēdz noskaidrot tikai ar ūdeņraža bumbu palīdzību  nekādas dividendes nenes, drīzāk vēl pamatīgāku jucekli un haosu. Un visa šī laime pārmīšus komplektā ar krutajām epizodēm, kurās Otano pamostas fantāzijas gars. Goda vārds, līdz šādam vinegretam pat Luks Besons nebija spējis aizdomāties.

Tādēļ secinājumi: "Akira" var viennozīmīgi kalpot par fundamentu mūsdienu japāņu animācijas estētikai un tehnoloģijām, un tikpat viennozīmīgi tā ir daudz draņķīgāks darbs par to pašu "Ghost In The Shell", "My Neighbour Totoro", "Spirited Away", nemaz nerunājot par "Paprika", un tālāk jau paši sauciet pēc atmiņas...

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / overrated /  afigkino