The Conformist (1970, Bernardo Bertoluči)

Vispār man nepatīk vārds "klasika", tas ir tāds vārds, ar kuru var labi atrunāties no saviem spriedumiem, bet...šī patiešām ir klasika.  "The Conformist" - tas ir monumentāls Bernardo Bertoluči - Vitorio Storaro vārdā nosaukts bluķis. Nezinu, kas īsti pirmais ieviesa apritē vārdu savienojumu "architecture & morality" (jā, tā saucas bandas OMD albums, bet nedomāju, ka viņi ir šīs idiomas autori) - "architecture, morality, sex & politics" varētu būt diezgan precīzs apzīmējums par personisko traģēdiju itāļu fašisma uzplaukuma laikā.

Es labāk vienkārši vienu piemēru. Bertoluči ļoti spēlē uz tēlu un dekorāciju kontrasta. Teiksim, jaunās politiskās organizācijas milzīgās telpas kontrastē ar Tritiņjana varoni un viņa soļiem tukšumā nevis tāpēc, lai parādītu, cik viņš ir mazs, bet lai pasvītrotu tā laika idejas varenību. Savukārt, varoņa tēvs atrodas psihiatriskajā klīnikā, kurā pacienti atpūšas it kā milzīgā grieķu amfiteātrī, un tās ir paralēles, kas tiek vilktas kaut kur dziļi apakšā sižetam. Šādu mājienu ir visai daudz, tādēļ arī pati filma ir ļoti daudzslāņaina.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ klasika